Ceļojums laikā
Lai nokļūtu līdz Hāpsalai, ko savulaik mēdza dēvēt arī par Ziemeļvalstu Venēciju un Rivjēru un kuras vēsturi pilsētas ielās, ēkās un raksturā rakstījusi gan zviedru, gan krievu muižniecība, no Rīgas jāmēro nepilni trīs simti kilometru.
Lai arī Hāpsalā ir dzelzceļa stacija, ar vilcienu turp nav iespējams nokļūt. Tomēr tik un tā viena no iespaidīgākajām apskates vietām pilsētā ir Hāpsalas vēsturiskā dzelzceļa stacija – tai ir 216 metrus garš perons, izcakots ar brūndzelteniem kokgriezumiem. Kad 20. gadsimta sākumā stacija tika pabeigta, savienojot Hāpsalu ar Pēterburgu, tolaik tas bija garākais ar jumtu segtais perons Ziemeļeiropā. Te uz dziednieciskām dūņu procedūrām, ar kurām pilsēta izkoptā SPA nozarē lepojas vēl aizvien, ieradās smalki viesi no tuvām un tālām malām.
Tiesa, pašlaik stacijā jau kopš 1995. gada vairs neviens vilciens nepienāk, lai gan tuvā nākotnē ir paredzēta jauna dzelzceļa kustība ar pieturvietu Hāpsalā. Ceļot pagaidām te var tikai atpakaļ pagātnē vai arī doties pa kādreizējo dzelzceļa uzbērumu jau ar zaļāku transportlīdzekli – ar velosipēdu –, jo sliežu ceļš pārtapis par pussimt kilometrus garu Lēnemā veselības taku. Uz atlikušajiem sliežu posmiem ir apskatāmi dažādu laika periodu eksponāti – tvaika un dīzeļlokomotīves, vagoni, drezīnas. Stacijas ēka un perons ir apskatāmi bez maksas jebkurā laikā.
Šeit mājo Hāpsalas Dzelzceļa un sakaru muzejs, kurš uz stacijas kādreizējās vasaras bufetes sienām ir izvietojis vēsturisku ieskatu ar fotogrāfijām par stacijas tapšanu un par tās norietu. Mazākajiem apmeklētājiem nepamanītu nevajadzētu atstāt mazu, baltu podziņu līdzās fotostāstam: to piespiežot, atskan stacijas burzmas rosība, virs galvas iedunas un ātrumu uzņem iedomu vilciens, kurš izdod svilpienu un aiztraucas nezināmās tālēs.
Viens vilciens gan vairākas reizes dienā vasaras sezonā pie ieejas stacijā sagaida mazus un lielus ceļotgribētājus – tas ir bānītis "Peetrike" jeb Mazais Pēterītis, kurš, iegādājoties biļeti, ved nepilnas stundas izbraucienā pilsētas ielās, ļaujot aplūkot pilsētu no cita skatpunkta.
Koka mežģīnes un vientuļais polārlācis
20. gadsimts Hāpsalas ielās ierakstīts ar smalki mežģīņotu koka arhitektūru, kas vēsta par kādreizējo kūrortpilsētas spozmi. Vēl aizvien pilsēta viesiem izrāda izteiksmīgas un graciozas ēkas, kas pārdzīvojušas gan militārus notikumus, gan laikapstākļu kaprīzes, kad līcī ūdens līmenis pacēlies teju par diviem metriem. Kūrzālē vasarās darbojas grezns restorāns. Promenāde ar baltiem soliņiem un divdesmito gadu tēlniecības paraugiem ved gar mierīgā līča krastu.
Līcī ieraugāmais vientuļais polārlācis nebūt nav mirāža: tā ir atsauce uz kādreizējām par Āfrikas pludmali dēvētās vietas koka skulptūrām, ko atpūtnieku priekam savulaiks bija radījis tēlnieks Romāns Hāvamēgi. Iepriekš tur bija ne tikai no koka radīts polārlācis, bet arī krokodils, jūraslauva, marabū putns un pat mikimausis, ko kara laikā izmantoja iekuram.
Tā kā Hāpsalas vecpilsēta atrodas uz pussalas, ko no trim pusēm apskalo sekli līči, dabas vērotāji turpat līdzās promenādes rotaļlaukumam var atrast sarkanbaltu putnu vērošanas torni un raudzīties uz līci, ko iecienījuši ūdensputni.
Ronjas pils mūri
Mantojumā no viduslaikiem Hāpsalā ir palikusi 13. gadsimta bīskapa pils un doma baznīca, kas vēl aizvien ieguļ pilsētas siluetā kā viena no vislabāk saglabātajām viduslaiku celtnēm Igaunijā, turklāt ar savu leģendu par Balto dāmu. Uz pilsētu var paraudzīties arī no zvanu torņa, bet turpat kādreizējā aizsarggrāvī bērni laiku var pavadīt viduslaiku rotaļlaukumā.
Acīgākie var pamanīt, ka tieši Hāpsalas bīskapa viduslaiku pils ir ļoti līdzīga zviedru rakstnieces Astrīdas Lindgrēnes mežonīgi drosmīgās laupītāja meitas Ronjas pilij. Tā nav nejaušība, jo Hāpsala ir bērnības pilsēta igauņu izcelsmes grāmatu ilustratorei, daudzu Lindgrēnes grāmatu māksliniecei Ilonai Vīklandei.
Pilsētas ielās var atrast un no ārpuses aplūkot Vīklandes kādreizējo vecvecāku koka namu kā izkāpušu no Trokšņu ciema bērnu piedzīvojumu lappusēm. Šai koši saulainajā mājā viņa pavadīja savas dzīves pirmos četrpadsmit gadus, līdz 1944. gadā bija spiesta doties bēgļu gaitās uz Zviedriju, līdzi ņemot Igaunijas mazpilsētas motīvus, kuri turpina dzīvot viņas radītajās ilustrācijās vēl aizvien. Padomju režīmam neērtā emigrācijas fakta dēļ līdz Igaunijas neatkarības atgūšanai nemaz netika uzsvērts, ka daudzu Lindgrēnes darbu māksliniecei ir igauņu izcelsme.
Pamodināt iedvesmu Brīnumzemē
Vairāk nekā 800 ilustratores Ilonas Vīklandes atdāvinātos darbus tuvplānā var apskatīt tematiskajā centrā "Ilonas Brīnumzeme" jeb "Iloni Imedemaa". No 2006. gadā atvērtās mākslinieces galerijas tā pāraugusi trīsstāvīgā radošā centrā, kas kopš 2009. gada darbojas turpat vecpilsētā. "Ilonas Brīnumzeme" ir kā pilsētas ielu ieskauta sala, kurā mīt dzīvesprieks un skan bērnības smiekli.
Mazākajiem centra apmeklētājiem tā ir iespēja iekāpt mākslinieces iedzīvināto, sejas izteiksmēs un kustībās spilgto tēlu pasaulē, kur mīt uz piedzīvojumiem kārie Trokšņu ciema bērni, vīrietis labākajos gados jeb Karlsons, Brāļi Lauvassirdis, mazā Lota, dumpiniece Madikena, Mio, mans Mio, Sālsvārnas vasarnieki, laupītāja meita Ronja un citas svarīgas būtnes, savukārt pieaugušajiem – atgriezties uz mirkli bērnībā, kur iztēle bija krietni dzīvāka par tehnoloģiju radītajām pasaulēm.
Pirmajā stāvā ir mākslinieces Vīklandes galerija. Dzīvesstāsta pieturpunkti. Ideju skices un gatavas ilustrācijas dažādās tehnikās. Turpat līdzās arī grāmatu skapis ar tulkotiem darbiem daudzās pasaules valodās. Izšķirstīt grāmatu "Protams, Lota māk braukt!" kādā eksotiskā valodā, skatāmu ačgārni no beigām, bērnam arī ir mazs piedzīvojums.
Atsevišķi mākslinieces radītie vizuālie tēli pārtapuši arī mazās animācijas filmiņu lellītēs, kas sakāpušas mazās istabiņās. Kādā skatlogā apskatāmi arī Vīklandes "darbarīki" – zīmuļi, akvareļi, pasteļi, stikla burciņas, otas, dzēšgumijas un arī pa kādam personīgam niekam.
Pie vienas no baltajām sienām goda vietā ir Vīklandes dāvinātais Hāpsalas "portrets": ilustrācija, ko māksliniece uzdāvinājusi pilsētai tās astoņsimtsgadē un kurā atpazīstami gan biezie Ronjas apgūtie viduslaiku mūri, gan garais dzelzceļa perons, kurš redzams arī mākslinieces radītā skumjā bērnības stāstā par atmiņām pirms emigrācijas (latviski nav tulkots), gan greznā kūrmāja un citas koka arhitektūras košās pērles.
Otrais stāvs, uz kuru var nokļūt par tumšzilām vītņu kāpnēm, ir izstāžu vieta. Veiksmīgas sakritības dēļ tieši šobrīd līdz 22. septembrim šeit ir skatāma citas lielu un mazu siržu "iekarotājas" Somijas zviedru rakstnieces un ilustratores Tūves Jānsones ceļojošā izstāde ar oriģinālilustrāciju izlasi tematiskā ekspozīcijā "Mumini un jūra".
Ēkas pagalmā īsākie apmeklētāji līdz 18 gadu vecumam var paši paviesoties Muminielejas gaiši zilajā cilindrveida namiņā ar tumšsarkano jumtu vai pasmaržot rožu krūmu zem otrā stāva balkona.
Augšstāvā, tuvāk jumtam, ir pārbagāti detalizēta istaba vīrietim labākajos gados – Karlsonam. Turpat ir arī Trokšņu ciema bērnu virtuve, kur var parūpēties par līdzpaņemto maltīti vismazākajiem un atlaisties spilvenu krāvumā vai lielā vai mazā šūpuļkrēslā, kamēr mazie apmeklētāji spēlē leļļu teātri, paši pārtop citos pasaku tēlos pašiem, izvēloties kādu no karnevāla tērpiem garderobē, vai izzina rotaļistabas krājumus.
Te var ne tikai skatīties, iedvesmoties un spēlēties, bet arī likt lietā savas idejas radošās nodarbēs pagalmā esošajā Rokdarbu šķūnītī.
Pagalmā, kur atrodas arī Matiasa māja, var apgūt pat staigāšanu ar koka kājām, uzspēlēt dambreti nojumē, izbraukt ar pašmeistarotiem transportlīdzekļiem, apgūt zvejošanas prasmes vai nodoties saviem arhitektūras darbiem smilšu kastēs.
Uz atvadām bērnam rokā ir Brīnumzemes dzeltenais karodziņš ar smaidīgu meitenes seju kā apliecinājums, ka te ir būts un šie grāmatu varoņi savos dažādajos raksturos un pārdzīvojumos vēl aizvien ir tuvi arī mūslaiku bērniem, bet pieaugušajam līdzi nāk vēlme pārlasīt daudzkārt lasītās bērnības grāmatas vēlreiz, daudz rūpīgāk ieskatoties to ilustrācijās un cenšoties tajās saredzēt kaimiņzemes mazpilsētas atskaņas.
Tematiskais parks "Ilonas Brīnumzeme" līdz augusta beigām ir atvērts katru dienu no plkst. 11.00 līdz plkst. 18.00, bet rudens un ziemas sezonā – no trešdienas līdz svētdienai līdz plkst. 17.00.
Zaļais padoms!
Sameklē Ilonas Vīklandes ilustrācijas latviski tulkotajās grāmatās savos bērnības grāmatplauktos vai bibliotēkā, lai iepazīstinātu bērnus ar tām jau pirms došanās uz tematisko parku Hāpsalā! Tas padarīs atkalsatikšanos ar jau zināmiem grāmatu varoņiem Hāpsalā divtik aizraujošu.
Noderīgas vietnes:
- Hāpsala: https://www.visithaapsalu.com/?lang=lv
- Hāpsalas apkaime: https://www.visitestonia.com/lv/kurp-doties/rietumigaunija/h%C4%81psala
- Tematiskais parks "Ilonas Brīnumzeme": https://salm.ee/en/ilons-wonderland/
- Dzelzceļa un sakaru muzejs: https://salm.ee/en/railway-and-communications-museum/
