Grūta izvēle - bērni vai māksla. Ilonas stāsts

Tik nesen bija viņas pirmā personālizstāde. Gaismas, ziedi, apsveikumi un cildinājumi. Ilonai šis bija brīdis, kas ceļ un paceļ. Viņa bija novērtēta. Laimīga. To viņa atceras vēl un vēl, skatoties video un bildes telefonā. Iepriekš vienmēr viņai bija atteikts, vienmēr izstāžu vietas par dārgām. Bija jau mazākas izstādītes, bet ne tik krāšņa un grezna kā šī.

Palīdzība krīzes situācijā nonākušajām jaunajām grūtniecēm un māmiņām

  • Biedrības „Ģimenes Šūpulis” krīzes centrs Patvēruma māja no 2015. gada uzņem un atbalsta bez fiziska, emocionāla un psiholoģiska patvēruma palikušas un grūtībās nonākušas grūtnieces un jaunas māmiņas ar mazuļiem līdz viena gada vecumam. Kontakti: „Jaunpalejas,” Kauguru pagasts, Beverīnas novads; Tālr. 64234485; epasts: [email protected]; www.gimenes-supulis.lv; vadītāja: Valda Reķe, mob. 26548496, e-pasts: [email protected];
  • Misija „Pakāpieni" palīdz krīzes situācijās nonākušajām grūtniecēm un jaunajām māmiņām, vientuļajiem vecākiem un daudzbērnu ģimenēm. Kontakti:  Rīgas iela 41, Tukums; tālr. 26287215; www.pakapieni.lv;  e-pasts: [email protected]
  • Biedrība „Cerību spārni” Siguldas novada „Kārklos” lietošanā uz 10 gadiem saņēmusi māju, zemi un saimniecības ēkas, kur izveidots Sociālā atbalsta centrs „Cerību māja”. Atbalsta centrs sniedz divus pakalpojumus – sociālo rehabilitāciju vecākiem ar mazgadīgiem bērniem pēckrīzes periodā un aprūpes un dzīvesprasmju apmācībā, kā arī atelpas brīža pakalpojumu vecākiem, kuriem ir bērni, jaunieši vai pieaugušie ar invaliditāti.Tālr.: +371 26879835. e-pasts: [email protected].

Ilona gleznoja, kopš sevi atceras. Nu jā, sākumā viņa zīmēja – visur – uz papīra, smiltīs, uz sienām, uz grīdas, uz bruģa.

Viņai tas sagādāja prieku. Zīmējot agrāk bērnībā un tagad gleznojot, viņa bija citā pasaulē: skaistā, viņas izvēlētām košām krāsām bagātā. Bija pamēģinātas visādas krāsas, bet eļļa un audekls bija vismīļākie.

Ilona nezināja, ko atbildēt visiem, kas pasniedza šampanieti, un viņa laipni atteicās. Vēl jau nebija redzamas izmaiņas auguma aprisēs, tērps bija plats, garš un plīvojošs. Viņa zināja no iepriekšējām reizēm, ka, bērnu gaidot, nekādu alkoholu nevajag lietot. Viņa izvēlējās apelsīnu sulu. Publiski viņa nebija gatava iemeslu paziņot, tas bija viņas noslēpums, arī no Ulda. Viņš tepat staigāja pa izstādi un droši vien no mākslas nekā nesaprata, bet viņš te bija, un tas Ilonai likās nozīmīgi.

Uzzinājusi par gaidāmo pirmo mazbērnu, Ulda mamma iedeva naudu mājai. Pie tam tik skaistā pilsētiņā! Tur Ilona varēs gleznot, pa logu vien paskatoties. Ilona privātmājā nekad nebija dzīvojusi. Ilonas laime? Mammai bija noteikumi – bez Ilonas lielajām meitām. Lai viņas dzīvo pie Ilonas mammas kā agrāk. Protams, ciemos varēs atbraukt...

Tā bija Ilonas mūža grūtākā izvēle.

Gadiem viņa bija situsies kā plika pa nātrēm, cenšoties viena galus savilkt, uzticoties te vienam, te otram „mākslas mīļotājam”, no kuriem abi izrādījās īsti plikadīdas. No meitām ne viens, ne otrs neatteicās, katrai savs tēvs dzimšanas apliecībā ierakstīts. Jēgas no tā nekādas. Vārdi uz papīra un tikai. Viņas mamma meitas audzināja. Viņa, pedagogs, zināja visu.

Tagad Ilonai ir daudz no tā, ko bija gribējusi: cits uzvārds, māja, blakus turīgs vīrietis, sava istaba gleznošanai. Uldis nekad neko sliktu par viņas lielajām meitām neteica, bet nekādu patiku arī neizrādīja. Piekrita savai mammai – meitenēm jādzīvo tur, kur viņas bija bijušas līdz šim. Tas nemaz nebija tik tālu. Atteikties no visa Ilonai negribējās. Nē, nē, nē! Sāpīgi pieņemt šo noteikumu.

Dzemdības Ilonai padevās, visas trīs meitas viegli dzima.

Viņa bija sievišķīga visā būtībā. Uldis atnāca ar tik milzīgu sārtu rožu grozu un ļoti dārgu gredzenu, ka visas nodaļas māsiņas noelsās. Viņš bija laimīgs, savu prieku viņš izteica dāvanās. Prieks bija, bet Ilona iekšēji cīnījās ar dalītām jūtām.

Blakus palātas sieviete runāja par vietu, kurp viņa brauks pēc dzemdībām atpūsties. Ilonu tas ieinteresēja. Uldis arī piekrita, labprāt aizveda.

Tagad Ilonai bija laiks domāt. Rūpes par mazo meitiņu, barošana, to visu Ilona darīja ar vieglumu. Uldis apciemoja katru dienu un mudināja doties mājup. Viņa aizvien izlūdzās vēl kādas dieniņas, vilcināja laiku. Garajās pastaigās izraudājās, lai citi neredz, kā viņa cīnās, lai Uldim nebūtu ne jausmas, kā viņai sāp izvēle. Tas bija tik grūti. Nežēlīgi. Izvēle bija jāizdara.

Ilona gribēja gleznot. Tik ļoti gribēja. Jau mēnesi to nebija darījusi. Jau šodien Uldis viņu un meitiņu vedīs uz māju, kur viņai ir sava istaba gleznošanai.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti