„Bērniem skolā vajadzēja, bijām spiesti braukt meklēt radiniekus. Tad jau iegājām azartā, diezgan esam atraduši,” stāstu par ciltskoka tapšanu sāk Ināra Griķe.
Ināra Griķe stāsta, ka, veidojot ciltskoku, aptaujājuši gan radiniekus, gan izmantojuši arhīva materiālus. Viņa arī atzīst, ka vecās baznīcas grāmatas nav nemaz tik viegli lasīt. Tas jāmāk. Toties izdevies izpētīt dzimtas vēsturi no viņas tēva puses, kā dažādos laikos un pārmaiņās veidojusies dzimtas vēsture. Secinājums – septiņās paaudzēs visi ir bijuši zemnieki. Materiālus atraduši līdz laikam, kad vēl zemniekiem nebija uzvārdu. Un, lai arī mūsdienās ne visi ir saistīti ar zemes darbiem tieši, zemnieka gēns ģimenē arvien saglabājies.
Ināras Griķes meita Signe Rancāne ir viena no dzimtas vēstures pētniecēm. Viņa atzinīgi vērtē, ka skolā ir uzdevums pētīt dzimtas vēsturi.
„Cilvēkus tas ievirzīs dziļāk papētīt, tu jau nepēti tikai dzimtu, pētīt arī Latviju, papētīt arī Latgales pusi, kur bijušas skolas, kāda bijusi vēsture, kādi kalni, ezeri, kādas slavenības. Ej visā stāstā iekšā, ne tikai savā dzimtā,” uzskata Signe Rancāne.
Ģimene par katru cilvēku dzimtas grāmatā veido aprakstu ar fotogrāfijām, un dzimtas grāmata bieži tiek atvērta, lai pārliecinātos, kā notikums fiksēts tur, kā cilvēki to atceras mūsdienās. Turklāt šis pētījums ir dzimtu krietni satuvinājis.