Krāsainām ilustrācijām bagātajā Zanes Volkinšteines bērnu grāmatā „Bīstamais dārziņš” runa ir par mazo zēnu vārdā Bruno, kurš nav pārliecināts, vai viņam patiks dzīvoties bērnudārzā. Tāpēc viņa vecākā māsa Jete ik dienu viņu uzmundrina, stāstot viņam savus bērnudārza piedzīvojumus. Taču māsa teiktajā arī kaut ko piefantazē, tādējādi radot varoņiem cienīgus stāstus. Piemēram, kāds tētis, kas strādā zooloģiskajā dārzā, savai meitai atvedis žirafi. Tā savu garo kaklu iebāž pa logu istabā, un pēc tam bērni, sasēdušies uz dzīvnieka kakla, dodas pa ielām līdz pat zoodārzam.
Vai šī un citas epizodes no bērnu dzīves tiešām varēja notikt, autore Zane Volkinšteine norāda, ka tas būtu jāšķetina katram lasītājam individuāli.
„Ja jau bērns ļauj vaļu fantāzijai, tad nav brīnums, ka tur šis tas tāds bīstams varētu parādīties. Ar šo bīstamo domājot vienkārši lietas, kurām bērni kāpj pāri – dažādām gan iedomu, gan reālām robežām. Stāstam tas, cerams, piešķir kaut kādu negaidītības momentu, tādu aizraujošu sajūtu. Bet – ja mēs domājam no vecāka perspektīvas, ko tad šī grāmata manam bērnam var dot, noteikti vienmēr ir iespēja pārrunāt, kā ir rīkojušies grāmatas varoņi: „Vai tu esi saskatījis kaut ko, ko dzīvē nevajadzētu izmēģināt”. Līdz ar to šī bīstamība ir tāda uzmundrinoša un pozitīva.”
Aprakstīt notikumus desmit stāstos autori iedvesmojusi meita, kura mammai sarunās pieminējusi kādus konkrētus notikumus un bērnus no savas bērnudārza grupiņas. Ieklausoties viņas teiktajā, Zane Volkinšteine uzrakstījusi stāstus, kuros aprakstīti meitai jau zināmi bērni un vide. Lai pārbaudītu, kuri teksti bērnus sasmīdina un liek būt priecīgiem, autore meitai tos lasījusi priekšā, tādējādi pārbaudot, vai teikumi nav grūti uztverami.
„Man bija apzināšanās, ka tu raksti bērnam, bet ļoti bieži priekšā lasītājs tomēr ir vecāks, ja bērns vēl pats nelasa, un ka nepieciešams to tekstu padarīt pietiekami daudzslāņainu. Ja nu tas teksts ir izdevies un bēram patīk, [darīju tā] lai vecāks nejustu tik lielu pretestību lasīt otro, trešo un ceturto reizi to pašu. Gribējās, lai šie pārsteiguma momenti varbūt nav vienā reizē izķerami,” pauž Zane Volkinšteine.
Krāsām bagāto ilustrāciju autore Zane Zlemeša skaidro, ka viņai bija svarīgi, lai grāmata ir dzīvespriecīga, tādēļ ar krāsām nav skopojusies. Darbus oriģināli radot ar zīmuli un guaša krāsām, māksliniece ilustrācijas izveidojusi vienā noskaņā. Zane Zlemeša atzīstas, ka radīt attēlus bērnu grāmatai ir bijis grūts darbs.
„Ir vieglāk uzzīmēt kaut ko akadēmisku un tādu ļoti reālistisku; bet uztaisīt tā, ka bērnam tiešām ļoti patīk un viņš ļoti aizdedzas par to, tas, man liekas, ir sarežģītāk. Drīzāk jāaug līdz tam līmenim,” darbu pie grāmatas ilustrēšanas raksturo māksliniece.
Runājot par bērnu grāmatu pieprasījumu, Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas vadītājas vietniece Skaidrīte Naumova atzīmē, ka pēdējā laikā tas ir pieaudzis. It īpaši to var novērot Covid-19 pandēmijas laikā, kad
vecāki grāmatas aktīvāk sākuši pirkt internetā un grāmatu tirdziņos.
„Visi izdevēji ir ārkārtīgi lielā priekā, kad viņi redz bērnus ar degošām acīm un saka: Gribu vēl, gribu vēl, lūdzu, grāmatu!”” pieprasījumu pēc grāmatām raksturo Naumova.
Viņa norāda, ka bērnu grāmatas ir pieprasītas arī ārzemju latviešu vidū. Viņi iespieddarbus pērk Latvijā un aizved uz savām skolām.
„Nupat bija gadījums, kad nopirka četrus koferus un aizveda uz Losandželosu. Saturs, ko viņi izvēlējās, bija ļoti dažāds. Ieskaitot arī patriotisko audzināšanu. Tātad arī tie latvieši, kuri ir ārpus Latvijas, lasa latviešu valodā un mācās no latviešu grāmatām. Tā, man liekas, ir tāda integrācija, un tas ir ļoti, ļoti labi.”
Skaidrīte Naumova ir arī grāmatu apgāda „Madris” direktore. Viņa ir novērojusi, ka no bērnu grāmatām tagad jo īpaši ir pieprasīti darbi par klimatu, kas palīdz bērnam saprast, kā attiekties pret dabu.
Pieprasījums pēc iespieddarbiem, kas domāti mazākajiem lasītājiem, viņasprāt, nākamajā gadā varētu vēl pieaugt, jo grāmatām piemēros pievienotās vērtības nodokļa samazināto likmi piecu procentu apmērā.
