Pārdzīvojumi bērnībā veido stiprākus un arī gudrākus cilvēkus salīdzinājumā ar tiem, kuru bērnība bijusi bezrūpīga un priviliģēta. Grūtības bērnībā palīdz izveidot unikālas spējas, lai labāk tiktu galā ar dzīvi augsta stresa vidē, bērni iemācās pazīt emocijas. Zinātnieki uzskata, ka bērnībā pārciestas negatīvas emocijas, verbāla agresija vai citas līdzīgas situācijas izstrādā adaptācijas mehānismu, kas palīdz izvairīties no pārdzīvojumiem vai tos vieglāk uztvert nākamajā līdzīgajā situācijā.
Pētnieki saka, ka zemos sociāliekonomiskos apstākļos augušiem cilvēkiem ir vairāk spēka un viņi ir enerģiskāki, viņiem ir pieredze grūtību uzveikšanā, lielāka pieredze nekā tiem, kuri auguši nodrošinātos apstākļos. Pētnieki saka, ka ir iespējams prognozēt cilvēka attīstību un rezultātus, tas palīdz labāk izprast cilvēku talantus.
Zinātnieki nevēlas teikt, ka bērniem ieteicams augt stresa apstākļos un nabadzībā, bet viņi apgalvo, ka sliktiem apstākļiem un stresam var būt arī labvēlīga ietekme.
Pētnieki domā, ka Jūtas Universitātē (Soltleiksitija, ASV) veiktā pētījuma rezultāti var noderēt tālākai izpētei, lai palīdzētu mācību iestādēs skolēniem ar zemām spējām un sliktiem mācību rezultātiem.*
Jautājām pašmāju profesionāļiem, kādi ir viņu vērojumi - cik daudz grūta vai viegla bērnība ietekmē (ja ietekmē) bērna tālāko dzīvi.
Pensionētā skolotāja Irina Bērica lielāko mūža daļu strādājusi Engures vidusskolā. Viņas lielā pedagoģiskā pieredze ļauj izdarīt secinājumus, ka negatīvi pārdzīvojumi, slikti dzīves apstākļi un atrašanās sliktā sabiedrībā var bērnā radīt vēlmi izmainīt dzīvi, nospraust mērķus, rīkoties, lai no sliktās vides tiktu prom. "Šādai situācijai jāsakrīt ar iespēju redzēt citus apstākļus, lai varētu salīdzināt, izvērtēt un pieņemt lēmumu - ko vajag mainīt. Daudz nosaka iedzimtās rakstura iezīmes – vai bērnā ir cīnītāja gars, un cik liels tas ir. Var gadīties, ka bērna griba, prasmes un centieni nespēj stāties pretī sliktajam un pieaugušā dzīvē cilvēks paliek tajā pašā purvā, kur uzaudzis."
Skolotāja domā, ka grūtības palīdz izaugt cīnītājiem, tas tiešām var notikt, bet tie vecāki, kuri pārlieku ucinās ar saviem bērniem, izaudzinās tikai “cipulīšus”.
“Ja es te redzu septiņgadīgu “cipulīti”, pārlieku apčubinātu un aprūpētu, tad diez vai, bērnam sasniedzot 15 gadu vecumu, vecāki savu pārmērīgo čubināšanos beigs. Pat, ja viņi to vēlēsies beigt, bērns to vairs nepieļaus, jo domās, ka viņam pienākas. Tur nekas labs nav gaidāms. Noteikti ne tik labs, kā tad, ja vecāki nebūtu akli savā mīlestībā. Lai bērns pieaugtu gudrībā, nepieciešams pieaugušo piemērs, sarunas un secinājumi. Ja vecāki nevar iemācīt, domājiet, ka sabiedrība spēs?”
Biedrības "Radošais psiholoģijas centrs ģimenei" vadītāja Iveta Gēbele domā, ka grūtības ir nepieciešamas attīstībai, ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo attīstībai.
Tieši grūtības un grūtību pārvarēšana virza attīstību.
“Mēs, pieaugušie, reizēm jaucam lietas (rūdīšana vai traumēšana), bet tas ir tāpēc, ka daudz ko redzam caur savu prizmu un bieži vien caur traumu prizmu. Tad mūsos rodas noliegums tā vietā, lai izprastu un pieņemtu labāko lēmumu. Ir vērts paskatīties, kas ir trauma un kas ir attīstības grūtības.
Cilvēka attīstība, gan fiziskā gan psihiskā, ved cauri vairākiem attīstības posmiem, un katrā no tiem ir jāsastopas ar grūtībām un jāiemācās tās pārvarēt.
Traumējošu pieredzi mēs iegūstam tad, kad jāsastopas ar kādu grūtu situāciju pirms laika un kad fiziski un psiholoģiski cilvēkbērns tam nav gatavs.
Piemēram, seksuālā pieredze ir cilvēkam jāatklāj un jāpiedzīvo tad, kad tam ir nobriedis ķermenis; ja tas notiek ātrāk un vardarbīgi, tā ir trauma.
Mums savā dzīvē būs jāsastopas ar nāvi - mūsu vecāki noveco un mirst, ja tas notiek tad, kad vecāki ir nodzīvojuši savu dzīvi līdz galam, mums ir smagi, bet mēs jau esam pieauguši un spējam tikt galā ar šo zaudējumu, bet, ja vecākus zaudē bērns, viņam tas ir traumējoši, viņš bieži vien netiek ar šo traumu galā.
Vai vēl piemērs: bērniem vajag spēlēties un caur spēlēm izaugt, vajag spēlēties arī ar saviem vecākiem. Ja vecāki nespēlējas ar bērnu, bet par katru cenu grib viņu padarīt pieaugušu un atbildīgu, arī tas var būt bērnam emocionāli traumējoši.
Reizēm, mēģinot padarīt bērna dzīvi vieglāku, vecāki nodara bērniem vēl lielāku traumu.
Ne velti tautas gudrība māca, ka tikai tie varoņi pasakās iegūst balvu un ir spējīgi piedzīvot savu uzkāpšanu tronī savā karaļvalstī (savas iekšējās karaļvalsts tronī), kuri ir pirms tam piedzīvojuši pārbaudījumus, iemācījušies ar tiem tikt galā un galu galā arī uzvarējuši.
Vecākiem varētu pajautāt, kādu viņi grib redzēt savu bērnu nākotni un pašus bērnus - kā spējīgus valdīt savā karaļvalstī vai tādus, kas pieauguši vēl gaidīs, kad vecāki viņiem nolīdzinās ceļu?
Jūtas Univesrsitātē veiktā pētījuma rezultāti tiks publicēti žurnālā "Perspectives on Psychological Science".
