„Mēs ēdam sēnes? Jā, mēs ēdam sēnes, bet bieži vien kāds mežā pirms jau ir bijis priekšā un tās sēnes apēdis? Kā tev šķiet, kuri no šiem dzīvniekiem ēd un kuri neēd sēnes?” - Ar muzeja speciālistes Renātes Ozoliņas uzdevumu mazie apmeklētāji galā tiek pat ļoti labi, vienīgais galvu sajauc ezis, jo šķiet, ka viņš jau nu noteikti sēnes ēd.
„Mums gribētos domāt, ka ezis sēnes ēd un liek vēl uz muguras adatām, bet eži tā nedara, tā dara pasaku eži,” bērniem paskaidro Ozoliņa.
Līdzās šādai izzināšanai bērni ar vecākiem pasākumā varēja pētīt arī sēņu uzbūvi, noskaidrot, kas ir birumraksts, kā arī piedalīties dzijas krāsošanā dažādu sēņu novārījumos, darbnīcas vadītāja – mikoloģe Diāna Meijere:
„Viņos liek to dziju, nu, un tad sanāk, re, kur visādas šādas sēņu krāsas, tas viss tikai no sēnēm un ķērpjiem”. Krāsas ir pārsteidzoši skaistas – gammā no gaiši dzeltenas līdz sarkanai un violetai dažādos toņos.
„Piemēram ļoti daudzas un košas krāsas var iegūt no vienas piepes, kas saucas Šveinica filcene, no tās iegūtie šie dzeltenie, brūnganie, zaļganie toņi,. skaidro Meijere>
Tāpat pasākumā var mācīties atpazīt ēdamās, neēdamās un indīgās sēnes. Dažas ēdamās izskatās sevišķi dīvainas – piemēram, sarkanā dzeltaine, govju sviestbeka un sēra piepe. Muzeja pedagoģe Una Bērziņa, kuras pārziņā ir arī neēdamo un indīgo sēņu krājums. Vienu izskatā nevainīgu sēni viņa paņem no neēdamo sēņu galda un aicina to pasmaržot.
Ģimenes diena pilnībā attaisno mītu par latviešiem kā kaismīgiem sēņu cienītājiem un lasītājiem, jo sēņu zinības bērnos tiek liktas jau no šūpuļa vecuma. Mazākajiem pasākuma apmeklētājiem ir tikai daži mēneši, un kopumā vecāki atzīst – nākuši jau galvenokārt savu bērnu dēļ.
Sezonas pirmā ģimenes diena Dabas muzejā kā allaž veltīta sēnēm, oktobrī savukārt gaidāms pasākums, kurā varēs izzināt kukaiņus, bet novembrī – zivis.
