Nesen iznākusi viņas otrā grāmata, kurā, balstoties uz savu un teorētiķu pieredzi, viņa atzīst, ka arī labas mammas kļūdās. Grāmatai pat dots tāds nosaukums “Arī labas mammas drīkst kļūdīties jeb kāpēc teorija ne vienmēr strādā praksē”. Ne tikai par to, kā bērnu audzināšanā pieļaut pēc iespējas mazāk kļūdu, saruna Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” ar Elīnu un Jāni Zelčāniem un viņu bērniem.
Smieklīgās pasakas vakaros
“Grāmatām laiks visbiežāk ir vakaros, kad bērni nolikti gulēt,” atklāj Elīna. “Ap pulksten 9 -10 vakarā bērni ir nolikti gulēt, ir kāda stunda rakstīšanai.”
Bērnus gulēt Zelčānu ģimenē pārmaiņus liek tētis un mamma, vienīgi trīsgadnieks Olivers grib, lai to dara mamma. Mamma bērniem vakaros stāsta pašsacerētas pasakas, reizēm arī tētis, īpaši mazajam brālim, kuram grūtāk aiziet gulēt, ja nav mammas. Tad parasti ir pasaka par sarkano brīnummašīnu, kas lido un kurā ceļo Olivers.
Vecāka meita Elizabete atklāj, ka vecāku sacerētas pasakas ir smieklīgas, reiz bijusi tāda, kur ieradies citplanētiešu kuģis, ar kuru atbraucis suns un pārvērties par modeli. Arī bērni pēc tam kāpuši kuģī un katrs par kaut ko pārvērties.
“Pasakas ir ar domu, lai bērni aizietu gulēt, bet viņi beigās sasmejas un viss beidzas ar kutināšanu, smiešanos un reizēm gulēšana aizkavējas. Bet tas ir jauki pēc dienas, kas pienākumu pilna. Vakarā gribas to vieglumu,” atzīst Elīna.
Katram savs darbiņš
Zelčānu ģimene dzīvo Ogres salā, un mājās lielākajiem bērniem katram ir arī savi pienākumi. Kristofers (10) bieži gatavo ēst un kurina krāsni, Katrīna (7) izņem un noliek traukus. Vasarās ģimene arī tur vistas, un viņas pienākums ir tās barot un savākt olas. Elizabetes (11) pienākums ir izņemt drēbes no veļasmašīnas, ielikt žāvētājā un, kad izžāvētas, sašķirot. Reizēm viņa arī pieskata mazo brāli. Kā pienākumi bērniem sadalīti? Elizabete atklāj, ka vecāki ļāvuši izvēlēties, kurus pienākumus katrs grib.
Elīna stāsta, ka reizēm arī bērniem lūdz lūdz izdarīt kaut ko, kas nav viņu tiešais pienākums, vai arī, ja redz, ka skolā daudz uzdevumu, uzņemas bērnu darbus.
Audzināšanas princips vienkāršs - audzināt bērnus ar mīlestību
Pirmā geštaltterapeites un filozofes Elīnas Zelčānes grāmata “No perfekcionisma uz mīlestību” iznāca 2015. gadā, un tā bijusi veltīta jaunākajai meitai Katrīnai.
“Kad piedzima trešais bērns, sapratu, ka nevaru būt perfektā mamma. Ar pirmo likās, ka vēl kaut cik sanāk, ar otro jau sāka iet drusku auzās, kad piedzima trešais - bija divi varianti: vai nu es esmu nekam nederīga mamma, vai visas mammas nav perfektas un to atliek pieņemt, ka nesasniegsi ideālu, un samierināties, ka esi gana laba,” stāsta Elīna.
Par šo grāmatu Elīna saka, ka tā bija vispārīgā grāmata par perfekcionismu. Otrā “Arī labas mammas drīkst kļūdīties jeb kāpēc teorija ne vienmēr strādā praksē” - kā pieņemt sevi kā mammu, savu cilvēcīgo pusi, kas kļūdās. Bet abas ir par mammas lomu.
“Gribu iedrošināt citas sievietes, kuras cīnās ar savu vainas apziņu.
Kad paskaties “Facebook” vai “Instragram”, redzi, kā ceļo ar bērniem, kā bērni skaisti saģērbti un viss ir labi, un vīrs ir apskāvis. Bet citreiz ikdienā iet visādi, ne vienmēr tie bērni ir tik mīļi, dažreiz ieķeras cits citam krāgā un atņem cits citam kaut ko. Un vecāki pa vidu uzvelkas. Bet to jau neparādām. Un tad jaunajām māmiņām, kas apskatās tos skaistos “Instagram” kontus, liekas, kāpēc man tā nav. Tāpēc gribēju uzrakstīt atklātu grāmatu, lai parādītu, kā ir īstenībā. Vismaz man tā ir,” atklāj Elīna.
Raksturojot savu audzināšanas pamatprincipu, viņa saka, ka tas ir gaužām vienkāršs – audzināt bērnus ar mīlestību.
“Dažkārt mēs aizraujamies ar audzināšanu ar principiem un modeļiem, bet aizmirstam to vienkāršāko, ka tas, ko vajag, ir tavs mīļais klēpis, siltās rokas, ausis, kas dzird, acis, kas redz bērnu. Pat ja kādreiz nezini, kā palīdzēt, vienkārši esi kopā ar viņiem. Tas ir galvenais,” uzskata Elīna.
Vīrs Jānis savā ziņā bijis pirmais Elīnas grāmatu recenzents, abi kopā apsprieduši, jo tā ir viņu ģimenes kopīgā pieredze.
Kompromisi starp vecākiem un bērniem
Jānis atzīst, ka pretstatā mammas mīlestībai tētim ir jādod bērniem sava vīrišķā mīlestība un svarīgi ir ne tikai ar dēliem kopā kādas tehniskas lietas darīt, bet arī pavadīt laiku kopā ar meitām.
"Svarīgi ir atrast katram laiku. Kad esam visi kopā, ir forši, ka ir tāds liels sirsnīgs bariņš, bet, lai pavadītu laiku kvalitatīvi, ir jābūt arī divatā," atzīst Jānis.
Vecākā meita Elizabete bilst, ka svarīgākie mirkļi ģimenei kopā ir ceļojumi.
“Tad nevar nekur aiziet prom. Lai gan man īsti tas nepatīk, bet tas ir ģimenei labi, kad brauc mašīnā kopā un ir jāsadzīvo,” uzskata Elizabete.
Elīna atzīst, ka arī kopīgie ceļojumi un izbraucieni ir kompromisa meklējums starp to, ko grib vecāki un bērni. Bērniem vienkārši staigāt pa mežu vai dabas takām nepatīk, tad ir stunda dabā un pēc tam stunda rotaļu laukumā vai kopīgs kafejnīcas apmeklējums.
Mamma atklāj, ka ar bērniem daudz runā par emocijām. Tā pašai bērnībā pietrūcis, un tāpēc nācies sarunāšanos par savām emocijām apgūt jau pieaugušā vecumā.
“Par emocijām ir jārunā", piekrīt Jānis. "Ja palicis kaut kas neizrunāts, attiecības nevar normāli turpināties uz priekšu.”
“Izklausās ideāli, bet tā gluži nav.
Gribu kliedēt mītu, ka viss ir lieliski. Arī mums reizēm iet lielos decibelos trokšņi, īpaši, kad bērni otrā stāvā sāk plēsties un mēs ejam izšķirt. Tas, ka atpazīsti, ka tev ir alternatīvie risinājumi, nenozīmē, ka vienmēr viņi tiek izmantoti. Mēs kļūdāmies, arī bērni.
Tas, ko vēlamies, uz ko tiecamies, ne vienmēr izdodas,” turpina Elīna. Viņa ir pārliecināta, ka vajag runāt, jo runājot dažkārt atnāk atbildes, kā rīkoties.
Rakstnieks arī tētis
Bet raksta šajā ģimenē arī tētis Jānis. Viņš atklāj, ka pavisam drīz nāks klajā viņa īso stāstu un noveļu grāmata “Visi dati dodas uz debesīm”. Stāsti sākumā tapuši angļu valodā, tagad viņš tos iztulkojis latviski. Jānis šo sauc par šī gada mazo sapni, kas pavisam drīz būs piepildīts.
Lielais sapnis – sākt rakstīt jaunu grāmatu, kuras stāsts būs saistīts ar zinātnisko fantastiku un fantāziju.
