Divu pirmsskolas vecuma bērnu mamma, skolotāja Ance Jaks pauž, ka kara draudu sajūtas ģimenē ir, sākumā ģimenē bija sarunas, kas izrietēja no bailēm, gribējās bēgt prom. Iedvesmojoties no ukraiņu pretestības, ģimene sāka pārdomāt, jo dzīvo laukos, blakus ir vecāki, iespējams, tepat ir droši.
“Katrs bērns ir pelnījis vecākus blakus, izglītību un drošības sajūtu,”
pauž mamma.
Vecākiem ir jāizvērtē savas iespējas. Tagad ģimenē ir vienošanās, ka pie pirmās draudu situācijas vīrs nogādās ģimeni drošībā, tad atgriezīsies Latvijā. Došanās prom no Latvijas ir paredzēta īstermiņā.
Situācija un apņemšanās ir mainījusies, tagad ir nogaidoša pozīcija.
Sākumā ir panika, tad sāk pārdomāt. Tagad, kad karš jau kādu brīdi notiek, ir citi riski – ekonomiskie. Rīcības plāns cilvēkiem dod subjektīvu drošības sajūtu. Pat, ja nebūs tiešas kara darbības, karš mūs ietekmēs, situācijas emocijas raksturo Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa.
Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Baiba Bļodniece akcentē, ka situācija Latvijā ir stabila, mums nav iemesla satraukumam. Gatavība krīzes situācijai ir laba no viedokļa, ka cilvēki sakārto dokumentus, pieņem kādus lēmumus, līdz ar to paši jūtas drošāk. Mums ir jārēķinās ar agresīvu kaimiņu un jābūt gataviem sargāt savu valsti, būt gataviem parūpēties par sevi, savu ģimeni un vecākiem cilvēkiem.
Klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa pauž, ka visi esam satraukušies, krīzēs tas ir normāli, tas nav nekas patoloģisks. Plāna izveide nav panikas celšana, tā drīzāk ir nomierināšanās.
Saprotama un pamatota ir stratēģija – gatavoties ļaunākajam, cerot, ka tas ar tevi nenotiks.
Izdrukājams buklets sarunai ar bērniem par karu:
