Ar Tatjanu un Daili Tukāniem tikšanās norunāta Daugavpils centrā, Andreja Pumpura parkā. Tā ir vieta starp Vienības namu, kur Latgales Centrālajā bibliotēkā par sistēmbibliotekāri strādā Taņa, viņa izgājusi ārā pusdienu pārtraukumā, un Daugavpils Vienības pamatskolu, kurā stundas beidzas pirmklasniekam Sandim. Informācijas tehnoloģiju (IT) speciālists tētis Dailis, kā ierasts, atbraucis dēlam pakaļ.
„Sabīnei ir 11 gadi, viņa mācās 5. klasē, un šobrīd viņai ir attālinātās apmācības, viņa sēž mājās. Sandim ir 7 gadi un viņš mācās 1. klasē, pagaidām vēl klātienē, bet pats jaunākais ir dārziņā,” stāsta bērnu vecāki.
Tukānu ģimene ir viena no daudzajām, kas uz savas ādas izbaudīja visu, ko vien Covid-19 laiks nesa ģimenēm, kurās ir skolas vecuma bērni.
„Tad jau martā, kad sākās ārkārtējā Covid situācija, mums bija viena skolniece un divi bērnudārznieki, bet viens no viņiem bija sagatavošanas grupiņā, un viņam arī sūtīja darbiņus, un tie bija jāpilda. Bija grūti sēdēt mājās ar trim bērniem. Kad man darbā piedāvāja attālināti pastrādāt, un es divas dienas pamēģināju tā pastrādāt, pateicu: „Nē!” Ja tu saproti, ka nevari pastrādāt un visu paspēt izdarīt, ir traki!” atceras Tatjana.
Taņa izvēlējās atgriezties darbā, bet mājās ar bērniem, un te jāuzsver – ar vecmammas palīdzību, palika tētis Dailis.
„Es strādāju IT sfērā, un jau vairāk nekā 10 gadus strādāju no mājām. Ir jāveido speciāls režīms, lai būtu skaidrā prātā un vēsu mieru, lai to visu risinātu un darbotos. Diezgan traki, kad visi ir mājās un vēl jāmēģina visus darbus izdarīt,” saka Dailis.
„Uz tēta rūpēm ir visas mācības, lai visu izdarītu, ir jābūt trim datoriem. Vīram ir savs darba dators un divi datori bērniem, bet ne visas ģimenes to var atļauties. Kad paaugsies trešais, būs jāpiepērk vēl viens dators. Lai gan skolā mums arī piedāvāja planšetdatorus vai telefonus ar interneta pieslēgumu,” stāsta Tatjana.
Vecāki smej, ka sekmes šajā laikā uzlabojušās: „Būsim atklāti, mājās tiek izmantoti palīgresursi – internets un arī vecāki. Labi, ja bērns patstāvīgi visu jau prot, bet bērni ir dažādi, arī tādi, kuriem visu laiku ir jāsēž klāt. Daudz kas atkarīgs arī no skolotājiem. Ir tādi, kuri sūta prezentācijas un – pildiet un mācieties, kā jūs paši saprotiet. Arī no priekšmeta ir daudz kas atkarīgs, ja ir kādas valodas, uzreiz ir daudz sarežģītāk, jo bērns nezina nekādus vārdus, viņam ir jāsēž un viss jāmācās. Manas draudzenes meitai pirmais gads, kad māca vācu valodu, bet ne tā draudzene mācījās šo valodu un ne to zina; skolotāja atsūta prezentāciju, bet draudzene nekā nevar palīdzēt bērnam.”
Covid laiki kuplajai ģimenei deva savu pieredzi un rūdījumu un formēja savu viedokli par notiekošo,
stāsta Dailis un Tatjana Tukāni: „Pirmā nedēļa pat savā ziņā bija visiem interesanta, jo tas bija kaut kas jauns un tāds kā piedzīvojums. Bet, kad aizgāja otrā un trešā, visi saprata, ka tas nav viegli. Vienu nedēļu vieni noteikumi, nākošajā - citi. Gaidi to piektdienu vai vēl kādu Ministru kabineta sanāksmi un nezini, kas būs rīt.”
Intervijas laikā Tukānu ģimenes vidējai atvasei nodarbības skolā beigušās, zēns pievienojas sarunai.
„Bez draugiem skumīgi bija, jo mans hokeja treneris saslima un man vajadzēja sēdēt mājās,” stāsta Sandis.
Izrādās, mazais pirmklasnieks kā viens no pirmajiem skolniekiem Daugavpilī pabijis karantīnā. Arī tas ģimenei un, protams, skolai bijis pārbaudījums.
„Viņš hokeju spēlēja. No hokeja skolas viss sākās, tāpēc viņš bija viens no pirmajiem kā kontaktpersona. Viņš bija 1. klasē un pamācījās tikai divas nedēļas, un viņš bija šokā, kāpēc vajag sēdēt mājās. Arī skolotāji sākumā nezināja, kā to visu organizēt.”
Šis laiks ļāva arī vairāk būt ģimenei kopā, un tas jau ir pozitīvais ieguvums, saka Taņa un Dailis Tukāni, paužot arī savu attieksmi par attālinātajām mācībām skolās:
„Mazajām klasēm noteikti ir jāsaglabā mācības klātienē, ar mazajiem bērniem ir jāsēž un jāstrādā. Pat ja es kā vecāks visu laiku esmu mājās, es vienalga nevaru to laiku veltīt viņiem pilnvērtīgi. Lielās klases, jā, varbūt var arī mācīties attālināti. Ja vien viņi tajā laikā nevazāsies pa pilsētu, kā to redzam mēs šobrīd Daugavpilī. Bieži vien viņi visu izdara ātri, un tad viņus visus var redzēt uz ielām, viņi pastaigājas un vienkārši apkārt dauzās.”
Ko ieteiktu citām ģimenēm?
„Turēties! Tas mums visiem ir izaicinājums. Turēt vēsu prātu! Tas ir tāds pārbaudījums, un galvenais – nekrist panikā!”
Lai mācības attālināti varētu noritēt sekmīgi, būtiska visu – gan skolotāju, gan ģimeņu – iesaiste šajā procesā. Valdība no savas puses sola risināt tehnisko nodrošinājumu. Izglītības un zinātnes ministrijai ir piešķirti gandrīz 4 miljoni eiro 7000 datoru iegādei, tos kopumā saņems 425 Latvijas skolas. Visdrīzāk, reāli tos varēs izmantot pēc ziemas brīvlaika. Kopumā šogad attālināto mācību nodrošināšanai atvēlēti nepilni seši ar pusi miljoni eiro, nākamgad plānoti vairāk nekā 10 miljoni eiro.
KONTEKSTS:
No šī gada 13. marta Latvijā tika ieviestas attālinātas mācības visos izglītības posmos, un tās turpinājās līdz mācību gada beigām. Šajā periodā tika pārraidītas mācību stundas televīzijā, stundas notika interneta tiešsaistē, uzdevumi tika izsūtīti elektroniski un bērniem daudz vairāk bija jāmācās patstāvīgi. Ar jauno mācību gadu, skolas varēja izmantot, tā sauktos A vai B variantus: kad 1.–6. klašu mācības notiek klātienē, 7.–12. klašu skolēniem kādu daļu laika iespēja strādāt patstāvīgi, bet mazākie bērni mācās klātienē.
Covid-19 uzliesmojuma laikā pavasarī Latvijā bija izsludināta ārkārtējā situācija jaunā koronavīrusa ierobežošanai. Situācija vasarā bija stabila, bet septembra beigās saslimstība strauji pieauga. Valdība atkārtoti noteica ārkārtējo situāciju, kuras laikā bija stingrāki ierobežojumi. Par spīti tam saslimstība ar Covid-19 nebeidza pieaugt.
Valdība 1. decembrī lēma pagarināt ārkārtējo situāciju līdz 11. janvārim. Ierobežojumi ir tikpat stingri kā pavasarī – jāievēro “2+2” princips. Tas nozīmē, ka tikties drīkst tikai divi cilvēki no dažādām mājsaimniecībām, ievērojot divu metru distanci. Skolās drīkst mācīties tikai 1. - 4. klašu skolēni, un paredzēts, ka no 4. janvāra visiem būs jāvalkā maskas.
