Krūmu ģimenē sports ir ikdiena. Tētis Edvīns savulaik bijis vieglatlēts, tagad ir treneris, arī mamma Sandra sportojusi profesionāli, bijusi ne tikai vairākkārtēja Latvijas čempione, bet vēl pēc pirmā bērna piedzimšanas startējusi Eiropas līmeņa vieglatlētikas sacensībās.
Tagad viņi abi ir sporta skolotāji un treneri, kopā audzina trīs dēlus, un nav nekāds pārsteigums – visi puiši aktīvi sporto. Vecāki gan uzsvēra, ka tā nav bijusi viņu vienīgā izvēle, viņuprāt, svarīgi bērnus attīstīt vispusīgi, dot iespējas izmēģināt arī mākslu un mūziku, taču Krūmu dēli, visi kā viens, uzauguši stadionos un manēžās, dod priekšroku sportam.
Vecākais dēls Ernests (17) nodarbojas ar hokeju. Viņš atzina, ka brīvajā laikā tikai sporto un mācās. Hokeju spēlēt izvēlējies jau sešu gadu vecumā, un tā vairāk bijusi paša izvēle.
Ernests skolas gaitu sākumā vienu gadu dziedājis arī Rīga Doma skolas korī. Tētis atklāja, ka bijusi doma, ka varbūt dēls varētu dziedāt, bet Ernests bijis priecīgs, ka šis gads ir pagājis un tur nav jāatgriežas.
"Nav tā, ka mēs virzām tikai uz sportu, tā ir viņu izvēle. Jā, ir dabas dotas dāvanas, vienam vairāk, otram – mazāk, līdz ar to virzām. Vai mēs gribam, lai viņi būtu profesionāli sportisti? Tā ir viņu izvēle," vērtēja Edvīns.
Vienlaikus viņš atzina, ka ģimenē pastāv noteikums būt aktīviem un atrast sev nodarbošanos:
“Kaut kas ir jādara, nevis mājās jāsēž un jāspiež podziņas. Kaut kas ir jādara – vai tā ir vijole vai sports, paši var izvēlēties.
Vecākajam bija [izvēle], vai nu spēlēt klavieres vai hokejs, starp to viņam bija jāizvēlas, bet nebūs tā, ka viņi sēdēs mājās.”
Vidējais dēls Edvards (10) arī nodarbojas ar sportu – hokeju un vieglatlētiku. Pagaidām nav izlēmis, kuru sporta veidu izvēlēties kā galveno, jo abi patīk. Vasarā vairāk sanāk nodarboties ar vieglatlētiku, ziemā ar hokeju.
Sandra uzsvēra, ka tā būs viņa paša izvēle, jo var redzēt, ka abi sporta veidi gan patīk, gan sanāk. Viņa norādīja, ka arī citiem vecākiem vienmēr iesaka, – ja bērns raud, negrib doties uz treniņiem, ir jāsaprot, kāpēc tā ir, taču nevajag spiest turpināt, vajag izmēģināt ko citu vai pamainīt trenēšanās vidi.
“Galvenais – vecākiem negribēt vairāk, nekā grib pats bērns,” viņa uzsvēra.
Tāpat Sandra atzina, ka ļoti svarīga ir arī daudzpusība, nevajag fokusēties tikai uz sportiskajiem sasniegumiem.
“Māksla noteikti attīsta kaut ko citu, mūzika vēl pavisam kaut ko citu, bet tāpat sportam un kustībām jābūt jebkuram jaunietim. Tas, ka mums nav izdevies tur viņus noturēt [ir tāpēc, ka] varbūt pašiem nav bijis laiks tajās muzikālajās vai mākslinieciskajās nodarbēs [iesaistīties], bet ļaut izmēģināt – noteikti jā,” viņa stāstīja.
Arī jaunākais Sandras un Edvīna dēls Egnārs (6) mācās spēlēt futbolu, paralēli nodarbojas ar hokeju, izmēģina arī spēkus vieglatlētikā un rudenī sāks skolas gaitas.
Tomēr līdz tam visai ģimenei vēl priekšā darbīga vasara, jo ar sportu saistās arī visi ģimenes vasaras plāni – paredzētas nometnes un sacensības gan Edvīnam un Sandrai kopā ar saviem audzēkņiem, gan arī puikām.
“Mums visas vasaras ir vienādas, plānos ir nometnes un sacensības. Tā ir realitāte. Augustā mēs kaut ko varam domāt par atpūtu, bet tur atkal bērniem sākas treniņi. Vasaras mums gandrīz vai nav – tikai stadioni un nometnes,” atzina Sandra.
