Rīgas pašvaldības policijas Drošības uz ūdens un civilās aizsardzības pārvaldes pārstāvis Jānis Skrims atklāja, ka deviņās glābšanas stacijās šogad notikuši divi slīkšanas gadījumi. Vienā bērnu izglābis glābējs, otrā palīdzējis arī vecāks.
"Bērni ir tā kategorija, kas visbiežāk slīkst, un to var sasaistīt ar nepietiekamu uzraudzību no vecāku puses. Tas ir viennozīmīgi," viņš uzsvēra.
Kaut gan arī daži gadījumi ir liela nelaime, Skrims vērtēja, ka, salīdzinot ar citiem gadiem un ņemot vērā ilgstošo karstumu, šī vasaras sezona ir salīdzinoši mierīga.
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) bērnu traumu ortopēdijas un mugurkaula ķirurgs Jānis Upenieks bija pretējās domās, norādot, ka statistika nav iepriecinoša un situācija nav uzlabojusies.
"Principā tas traumu un nelaimes gadījumu skaits bērnu vidū ir nemainīgi augsts. Liela daļa no šīm nelaimēm notiek tad, kad bērns ir pilnīgi viens, kad blakus nav neviena pieaugušā, bet diemžēl liela daļa notiek arī tad, kad pieaugušie ir turpat blakus," viņš stāstīja.
Upenieks uzsvēra, ka atrasties bērnam blakus un bērnu pieskatīt nav viens un tas pats. Viņš novērojis, ka vecāki pludmalē bieži sauļojas, runā pa telefonu, strādā datorā, bet nelaimei vajag vien dažas sekundes.
Arī Skrims uzsvēra: "Blakus būšana vecākam peldvietā nenozīmē to, ka viņš [bērnu] pieskata."
Pēc dažādu situāciju izvērtēšanas video novērošanas kamerās viņš secinājis, ka bieži vien nelaimes gadījumu laikā vecāki atrodas pat trīs, četrus, piecus metrus no sava bērna, taču nepamana vai nesaprot, ka bērns slīkst.
"Tā ir absolūta neizpratne par to, kas vispār ir slīkšana, kā tieši ir jāuzrauga bērns – vai tiešām ļaut tam bērnam iet līdz kaklam ūdenī? Vai viņš nav jāpietur pie rokas līdz trīs gadu vecumam?" Skrims turpināja.
"Ir jāsāk ar vecākiem, lai nenotiktu šādi gadījumi,"
uzsvēra Valsts policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes 1. nodaļas priekšnieka vietnieks Jānis Kāpostiņš. Viņaprāt, svarīgi vēl vairāk informēt un izglītot pieaugušos. Ir publiski jārunā un jāstāsta par nelaimes gadījumiem, kas jau ir notikuši.
"Te vecākiem būtu jāapzinās sekas, kas var iestāties: tas ļoti ātri notiek – tās ir dažas sekundes, kad bērns aizrijas, notiek aspirācija, elpceļos nonāk ūdens, un viss," piekrita Skrims.
Visi eksperti bija vienisprātis, ka bargāki naudas sodi, visticamāk, situāciju būtiski nemainītu – tā ir cīņa ar sekām, nevis cēloni. Turklāt bērna zaudēšana katram vecākam jau ir lielākais sods.
"Tas ir ļoti sāpīgi, jo tad, kad vecāki apzinās to, ka viņu rīcības vai bezdarbības rezultātā ar bērnu kaut kas ir noticis, tad, protams, ir kreņķi, puņķi, asaras, bet tad jau ir par vēlu," skaidroja Upenieks.
"Pletnei ir jābūt, bet ir jābūt arī burkānam un idejai, ka vecāks var izaudzināt bērnu veselu, dzīvu un pilnvērtīgu, tajā pašā laikā dodot viņam visas iespēju baudīt bērnību," viņš piebilda.
Upenieks norādīja, ka ļoti svarīgi vecākiem ir laikus iemācīt bērniem peldēt, īpaši, ja ir vēlme atpūsties pie ūdens. Tāpat obligāti nepieciešami arī peldēšanas palīglīdzekļi, no kuriem visdrošākais ir peldveste, kas nav piepūšama.
Vienlaikus tāpat jāsaprot, ka ne peldēt prasme, ne peldveste, ne glābējs pludmalē nenozīmē, ka bērnu var nepieskatīt, uzsvēra eksperti.
Skrims skaidroja, ka glābēji ikdienā ļoti daudz nodarbojas ar prevencijas pasākumiem, iet vecākiem klāt, runā un skaidro, taču glābēju, salīdzinot ar atpūtnieku skaitu, ir maz.
"Sabiedrībai jāsaprot tas, ka, ja peldvietā ir glābējs, tas nenozīmē to, ka viņš pieskatīs ikkatru un visu un veiks kaut kādus brīnumus,
jo mēs novērojam to, ka daudzi vecāki uzskata, ka tas ir glābēja pienākums, ka viņa bērni jāpieskata glābējam," viņš uzsvēra.
Arī krimināltiesību eksperte, speciāliste bērnu tiesību jomā Ilona Kronberga uzsvēra, ka ir jāstrādā ar cēloņiem, vecākiem ir jāizvērtē, vai vieta un apstākļi, kuros bērns atrodas, ir droši, bet tas ir atkarīgs no tā, cik daudz zina pats pieaugušais.
"Te būtu vietā diezgan masveidīga informatīvā kampaņa pieaugušajiem, kurā tiktu stāstīts, kādi šie riski ir, kā tos atpazīt. Akcents ir jāliek nevis uz sodiem, nevis naudas sodu izmērs ir jāskatās, bet jāskatās uz to, kā mūsu sabiedrību informēt un vairot vecāku izpratni par drošību un viņu tuvinieku drošību," viņa uzsvēra.
Tajā pašā laikā svarīgi izvērtēt jau esošās kampaņas un to, kāpēc tās, iespējams, nenonāk līdz mērķauditorijai. Kampaņām jābūt regulārām, valstij un pašvaldībām nevajadzētu arī žēlot resursus un izdomu, kā peldvietas padarīt drošākas vai atsevišķas vietas pat slēgt, norādīja Kronberga.
