Un tad es nodomāju – ja jau mūsu bērni vēl nav bijuši “Laimas” šokolādes muzejā un izmēģinājuši tur piedāvāto konfekšu gatavošanas meistarklasi, tad droši vien ekskursija uz turieni būtu jauns piedzīvojums arī simtiem citu Latvijas bērnu. Pie tam – radīt priekšstatu par to, kā kaut kas top, vislabāk var, izmēģinot to pašu rokām.
Viena lieta, ko uzreiz gribu pateikt, – tā noteikti ir vieta, kur interesanti būs gan bērniem, gan vecākiem. Mammas un tēti varēs pētīt zīmola vēstures liecības un, aplūkojot šokolādes tāfelīšu iepakojumus, pakavēties patīkamās atmiņās, lai ik pa laikam iesauktos “ē, šito es atceros, manā bērnībā tāda bija!” Savukārt bērni visdrīzāk lielāko daļu laika pavadīs džungļos. Vismaz Ralfs un Martins tā nosauca instalāciju, kurā parādīts, kā tropu mežos aug kakao pupiņas, no kurām iegūst šokolādes galvenās sastāvdaļas – kakao pulveri un kakao sviestu. Starp citu – kakao pupiņas senos laikos izmantoja kā naudu, turklāt to vērtība bija ārkārtīgi liela. Nu, piemēram, par vienu pupiņu varēja nopirkt tomātu, par 10 pupiņām – zaķi, bet par 100 pupiņām – pat vergu.
Principā – dabūt bērnus prom no šiem džungļiem nebija viegli, un palīdzēja tikai fakts, ka tālāk pēc muzeja apskates mēs dosimies uz meistarklasi, kur gatavosim paši savas šokolādes konfektes.
Un tā nu ir īsta bērnu paradīze. Nu iedomājieties – trauciņos uz galda priekšā noliktas stāv šokolādes sprogas dažādās krāsās, maršmelovi, vafeles, dekoratīvie cukuriņi, ogas, rieksti, un viņiem pasaka – jūs visu to drīkstiet ņemt un likt savās konfektēs. Tas ir ārkārtīgi radošs un arī nomierinošs process, jo izkausētā šokolāde tik skaisti līst formiņās, ka prieks skatīties. Un, lai gan ikdienā neviens no mūsu bērniem balto šokolādi neēd un Martins vispār nav liels šokolādes fans, te katrā konfektē tiek ielieta gan tumšā, gan piena, gan baltā šokolāde – jo: kā lai atturas, ja tas viss ir pieejams un smaržo tik kārdinoši! Turklāt šokolādes neēdājam Martinam visu laiku ir pilna mute, un viņš atzīst, ka šīs ir pašas garšīgākās konfektes. Un, ja sākumā Martins bija apņēmies piepildīt savu kastīti un visas končas vest mājās, tad beigās secināja, ka prātīgāk tomēr būtu visas apēst tepat uz vietas.
Turklāt “Laimas” šokolādes muzejs arī kovidlaiku izmantoja liederīgi, atjaunojot un pilveidojot savas līdzšinējās ekspozīcijas, lai padarītu tās ciemiņiem vēl interesantākas, un šobrīd ar nepacietību gaida iespēju vērt durvis apmeklētājiem. Turklāt – tiklīdz epidemioloģiskā situācija ļaus, tur būs pieejamas jau divu veidu darbnīcas – gan manis pieminētā klasiskā šokolādes konfekšu gatavošanas meistarklase, gan arī jaunā zefīru un cepumu glazēšanas, apgleznošanas un dekorēšanas darbnīca. Tāpēc mēs pilnīgi noteiktu ar bērniem uz turieni aizbrauksim vēlreiz – bez kamerām, bez steigas un bez sejas maskām. Jo tieši tāpat kā tikko cepta maizīte, svaigi pagatavots saldējums vai pirms brīža no krāsns izņemti mafini, arī šokolāde vislabāk garšo uzreiz – vēl neatdzisusi, vijīga – tāda, kas kūst uz mēles un liek izdalīties laimes hormoniem.
