“Ja vecāki nespēj izvēdināt savas sliktās emocijas par skolu, tad bērnam tā būs dubultslodze – vecāki uzdāvina savas vecās lietas un pārdzīvojumus, klāt vēl nāk paša bērna jauniegūtie pārdzīvojumi, “skaidro psihoterapeite Gunta Andžāne. “Ja, ejot uz skolu, mammai sausa mute un trīc ceļgali, domājat, ka bērns jutīsies sevišķi drošs.“
Vecākiem par skolu visbiežāk ir divu veidu stāsti – idealizēti (es biju teicamnieks, sportists, aktīvists, tāda uzvedība manā laikā nekad nebija iedomājama...) un gluži pretēji stāsti - pārlieku dramatizēti (tās bija šausmas, to nevar aizmirst).
Bērni, klausoties vecāku pieredzē, saņem vienu vai otru pārdzīvojumu un projecē to savās attiecībās un pieredzē ar skolu.
Vecākiem jātiek galā ar savu slikto pieredzi, kamēr vecākos ir pagātnes piedzīvojumi, viņi neredzēs, kas notiek ar bērnu, kādi ir tieši ir viņa pārdzīvojumi.
“Vecāku pieredze un atmiņas ir nozīmīgi rādītāji. Savu skolas pieredzi, sajūtas vecāki viegli var pārcelt uz bērnu. To vecāki var izdarīt pat negribot - stāstot, dodot padomus. Piemēram, vecāki māca bērnu, ka skolā jāmācās sevi aizstāvēt, jāprot aizstāvēt citus. Ko no tā var saprast bērns”? Kas slēpjas aiz šīm pamācībām?
Vecākiem savstarpēji jāizrunā savi skolas pārdzīvojumi un pieredze, jādara viss, lai savas bailes nepārceltu uz bērnu, neuzliktu nospiedumu,“ vecāku skolas pieredzes nozīmību bērnu dzīvē skaidro psihoterapeite Gunta Andžāne.
“Ir apsveicami, ja vecāki dalās ar bērniem savās emocijās un pieredzē, pastāsta kādas situācijas skolā piedzīvojuši, pasaka, ka bija bail, jutās slikti, bet galvenais, bērns šajā sarunā uzzina, kā tētis un mamma tika pāri šādām situācijām un krīzēm. Svarīgi runāt ar bērnu, skaidrot un likt viņam saprast, ka jebkurā grūtā situācijā viņš nebūs viens, ģimene viņu atbalstīs.”
Annas meitai septiņi gadi paliks septembra sākumā, ģimene nolēma, ka skolas gaitas mazajai jāsāk šogad. Gudra, komunikabla meitene, labi lasa, prot rakstīt un rēķināt. Vecāki pārliecināti, ka mācību ziņā meitenei skolā problēmu nebūs.
Anna ir nobažījusies par meitas gaitām skolā un lieliski saprot, ka šīs bažas nāk no viņas bērnības. Anna bija gudra un centīga meitene, bet pirmā klase skolā izrādījās citāda, nekā viņa iztēlojās. Izaugusi mākslinieku ģimenē, audzināta brīvi un atbildīgi, viņa nokļuva skolā, kur bija daudz kā tāda, ko meitene nebija piedzīvojusi - bezierunu pavēles, jebkādu iniciatīvu noslāpēšana, dažreiz konflikti ar klasesbiedriem, sajūta, ka nav neviena, kas aizstāv, ja notiek netaisnība, bet pāri visam – garlaicība. Anna domā, ka pirmajā klasē neiemācījās neko tādu, ko nebija jau zinājusi, sākot skolas gaitas.
Ja analizē savu skolas gaitu sākumu, Anna domā, ka saņēma “pretskolas poti” – nekā traka jau tai skolā nebija, bet arī nekā skaista un aizraujoša.
Pusaudžu gados Annai skola jau tīri labi patika, vidusskolā arī, bet tas bija saistīts ar klasesbiedriem, draudzību, attiecībām, ārpusskolas pasākumiem, bet ļoti maz ar mācību procesu skolā.
Tās ir Annas bažas, viņa grib, lai meitai skolā ir interesanti un izzinoši, lai viņai neiznāk vilties.
Anna apzinās, ka nedrīkst meitu biedēt un ļoti cer, ka mazās skolnieces skolas gaitas izvērtīsies citādas nekā mammai.
Psihoterapeite saka, ka bieži bērni neapzināti ietekmējas no vecāku pieredzes, bet ir arī vecāku bažas un nepārliecinātība par bērnu, viņa spējām – “vai viņš būs pietiekami labs un gudrs, vai par viņu nebūs jākaunas!” Arī šīs bažas bērns jūt, un tās uzliek vēl papildus atbildību. Tā tam nevajadzētu būt, vecākiem pašiem jātiek galā ar savu nepārliecinātību, ko visticamāk dod sabiedrības spiediens par to, kas ir labi un apsveicami, kas nē, vai pašu pieredze.
