Ar Ņinu Jakovenko "Ģimenes studija" tikās jau pagājušā gada martā, kad viņa tikko bija ieradusies Latvijā. Pēcāk arī ģimenes tēvs pievienojās savējiem, un Rīgā viņi raduši pagaidu mājas nu jau gandrīz gada garumā.
Kā tas aizvadīts, un ar kādām sajūtām viņi lūkojas savā nākotnē?
Ņina stāsta, ka viņa ir atgriezusies savā skolā – Ukraiņu vidusskolā, kur tagad arī strādā. Te tagad arī 1. klasē mācās meita, abi puikas iet bērnudārzā. Rīgā dzīvo arī Ņinas vecāki. Tas atvieglojis arī iedzīvošanos.
Ņina atklāj, ka viņai ir Latvijas pilsonība, arī bērniem, bet vīram ir humanitārā vīza uz gadu.
Jaroslavs sarunā atklāj, ka sākumā pievienojies valsts aizstāvjiem un darījis visu nepieciešamo.
"Rakām ierakumus, ar smilšu maisiem nostiprinājām administratīvās ēkas, darījām ne pārāk jautrus, bet vajadzīgus darbus," stāsta Jaroslavs. Pēc kāda laika viņš nolēmis pievienoties ģimenei. "Mums ir likums, ka no valsts drīkst izbraukt tie vīrieši, kuriem ir trīs bērni – es beidzot sapratu, kāpēc man ir trīs bērni. (smejas) Tā es varēju atbraukt pie Ņinas un bērniem.
Jūs jautājāt, kā pagājis šis gads. No vienas puses, tas ir paskrējis ātri, no otras – satraukumiem pilns.
Esmu priecīgs, ka man ir iespēja braukt uz Ukrainu gan palīdzības, gan darījumu lietās. Galu galā, arī satikt radiniekus. Es gandrīz katru mēnesi vai ik pa pāris mēnešiem braucu uz Ukrainu." Jaroslavs piebilst, ka strādā informācijas tehnoloģiju nozarē, var strādāt savā uzņēmumā attālināti un darbs Latvijā viņam nav jāmeklē.
Ņina un Jaroslavs stāsta par plašo ģimeni un draugiem, kas izvēlējušies palikt Ukrainā. "Mans brālēns dzīvoja Bučā, viņam izdevās aizbraukt, kad viss sākās. Viņš tagad atgriezies un dzīvo Bučā ar visu ģimeni. Mājā, kur viņa dzīvoklis, trāpīja šāviņš, viņa dzīvoklim izsita durvis, bija krievi iekšā, nozaga visu alkoholu. Viņš atbrauca, visu iztīrīja, ielika jaunas durvis. Viņš atgriezās un atkal dzīvo Bučā," stāsta Ņina.
"Kad tu esi tur, viss ir citādi. Arī mani draugi visi aizbrauca, bet laiku pa laikam [atgriežas], arī es vasarā biju aizbraukusi uz Kijivu. Kā teica mana draudzene, – kad esi tur, nav tik bailīgi, nav tik traki, [kā tad] kad esi ārpusē un skaties no malas," vērtē Ņina. "Kad esi te, it kā esi drošībā, bet vairāk ir pārdzīvojumu un emociju.
Nesen sapratu, ka aizbraukt varbūt ir grūtāk nekā palikt, jo brauc uz nekurieni. Ir grūti sākt no jauna, ir grūti visu pamest.
Bija tik grūti, kad atbraucām gandrīz bez mantām. Mēs bijām tik priecīgi, kad atvedām elementārās lietas – apģērbu. Bija priecīgi un arī dīvaini, vai tiešām mums tas tik daudz nozīmē? Bet tas nav tik daudz par to, ko nozīmē lietas, bet – tas ir tavs un tā ir arī drošība. Tās ir mājas. Mums visiem gribas mājās, brālēns atgriezās mājās ar visu ģimeni. Dzīve jāturpina."
Jaroslavs saka – no visas viņa lielās ģimenes neviens nav aizbraucis, lai arī māsai ar vīru ir pavisam maza meitiņa, dzimusi jau kara laikā.
"Kad es tur biju, mums ar māsu un viņas vīru bija vienošanās – ir konkrēts brīdis, kad viņiem ar vīru būs jādodas prom. Bija plāns – ja krievi nonāks līdz konkrētam punktam, viņi brauc prom. Mūs šķīra vēl pāris tilti, tie bija mīnēti, tāpēc zinājām, ka ātri viņi nepietuvosies. Kā jau teicu, māsa bija nesen dzemdējusi meitiņu, un ar mazu zīdainīti, protams, braukt prom, pie tam bez vīra – viņa negribēja. Mani vecāki kā cilvēki gados principa pēc nevēlējās nekur doties. Kaut gan nav nemaz tik veci, viņiem ir tikai pāri 60. Tātad – plāns bija, bet, paldies Dievam, nenācās to īstenot," atklāj Jaroslavs.
Ziņām par notikumiem Ukrainā Jakovenko ģimene seko līdz nepārtraukti un neslēpj, ka ir psiholoģiski smagi būt visu laiku tajā iekšā.
"Mēs ar Ņinu jau trīs gadus tiekamies ar psihoterapeitu, kaut kādā mērā mēs varbūt bijām nedaudz gatavāki kā tie, kas nebija vērsušies pēc psiholoģiskas palīdzības. Tas visu laiku turpinās – turpinās karš, cilvēki iet bojā. Nesen feisbukā izlasīju, ka labs paziņa kritis kaujās pie Bahmutas.
Fiziski mēs esam drošībā Latvijā, bet domās esam Ukrainā un galvenais – gribam mājup.
Savu nākotni Latvijā neplānojam," atklāj Jaroslavs.
Ņina bilst, ka arī skolā ir vairāki kolēģi no Ukrainas un reizēm arī kopīgi pārspriež notiekošo. Viņa atzinīgi vērtē Jaroslava analītiskās spējas, reizēm arī vēršas pie viņa pēc padoma un skaidrojuma par notiekošo.
"Dažreiz es nesekoju speciāli, tāpēc ka nevaru to visu "sagremot"," neslēpj Ņina. "Man ir ļoti aktīva dzīve arī te ar darbu. Kijivā es nestrādāju pilnu dienu (..), man bija savs bizness, kas neprasīja, lai pavadu tur visu dienu. (..) Darbs ar bērniem nav ļoti viegls, ir emocionāls, jauns, pieprasa pieslēgties. Man bija moments, kad "pārdegu", nav viegli psiholoģiski, kaut arī psihologa palīdzība ir vērtīga un mums palīdzēja abiem. Es tikai tuvāk vasarai sāku atgriezties psiholoģiski normālā stāvoklī. Tāpēc man ir pauzes. Ir "Telegram" kanāli, ko lasu, dažreiz kādu dienu nelasu, psiholoģiskā higiēna, lai labāk turētos."
Ņina un Jaroslavs atzīst, ka arī bērni, it sevišķi meita, grib atpakaļ uz Ukrainu, uz mājām.
"Dažkārt meita vienkārši sāk raudāt un lūgties mājup. Mēs varam tikai paraudāt ar viņu kopā. Jo patiesībā mēs arī gribam uz savām mājām Kijivā,"
bilst Jaroslavs.
"Ne tāpēc, ka Latvijā būtu slikti vai vēl kaut kas. Vienkārši tāpēc, ka mums atņēma, mēs taču ne paši izvēlējāmies aizbraukt. Mēs neaizbraucām ceļot vai ciemos. Mums psihika tā strādā, ka viņa sajūt atšķirību, ka pats aizbrauc kaut kur paceļot vai tev vienkārši vienā dienā visu atņem. Viņi to jūt. Meitai tas bija grūti," stāsta Ņina.
