Bez četrām sienām
Jūlija sākumā pirmo reizi Rīgā 14. Eiropas Meža pedagoģijas kongresā, ko rīkoja AS “Latvijas Valsts meži” sadarbībā ar Valsts izglītības satura centru un Rīgas Tehnisko universitāti, pulcējās teju divi simti meža ekspertu un skolotāju no astoņpadsmit valstīm, lai dalītos idejās un labās prakses piemēros, kā nostiprināt atbildīgas attiecības ar mežu un dabu jau no mazotnes.
Ja agrāk ģimenes paaudzēm dzīvoja lauku vidē, kur norises dabā bija pašsaprotamas, tad mūslaikos ar katru nākamo paaudzi šis attālums palielinās. Trūkstot izpratnei, sarūk arī atbildība pret vidi un ekosistēmu kopumā. Izrādās, ka šī plaisa starp cilvēku un dabu kļūst aizvien lielāka pat tādos reģionos kā Skandināvija, kur ir bagātas tradīcijas brīvdabas nodarbēm un kur ir meklējamas stipras saknes āra nodarbībām un “meža skolu” kustībai. Attiecības ar mežu jeb “forest relationship” ir ieguvis pat jēdzienu akadēmiskā vidē, mudinot pētniekus to analizēt.
Daba ir tā mācību klase bērnam, kas tūlītēji iedarbojas uz visām cilvēkbērna maņām. Tie pedagogi, kas uzdrošinās savu mācību vielu (neatkarīgi no mācību priekšmeta) pārnest dabā (pat ja tas ir skolas pagalms, nevis tuvējais mežs), novērojuši, ka ievērojami samazinās skolēnu mācīšanās grūtības, kuras nereti izteikti izpaužas klasē – četrās sienās.
Pirms, pēc un kopā
Pētot faktorus, kas ietekmē bērnu mācīšanos vides ekspedīciju laikā, jau deviņdesmito gadu sākumā pētnieki Orions un Hofsteins secināja, ka svarīgi ir samazināt tā saucamo “jaunumu telpu” jeb “novelty space”. Tas paaugstina mācīšanās rezultātus, vienlaikus veidojot atbildīgu attieksmi pret dabu. Meža pedagoģijas kongresā starptautiskās organizācijas “LEAF” pārstāvis Jans Froneks par būtisku uzdevumu kā vecākiem, tā pedagogiem izvirzīja “mājasdarba” izpildīšanu: ne tikai doties dabā, bet arī pārdomāt, ko darīt pirms aktivitātēm brīvdabā un ko darīt, atgriežoties četrās sienās. Kopīga darbošanās ar bērnu gan sagatavošanās posmā, gan pēc piedzīvojumiem dabā nostiprina interesi un mudina pētīt pieredzēto dziļāk.
Pilnvērtīgākai meža un dabas izziņai pētnieks Roberts Fogls no Vācijas iesaka praktizēt “tandēmus”, piemēram, pedagogs kopā ar mežzini. Kur vecākiem un pedagogiem meklēt dabas “mentorus” – zinošos prātus, kas varētu iedvesmot bērnus dabas izziņai? Klasiska atbilde: kas meklē, tas atrod. Ar nosacījumu, ja zina, kur lūkoties. Vieta, kur informācija par iespējām vidē satikt dabas pētniekus atnāk pati, ir virtuālā pasaule. Ja, piemēram, "Facebook" vietnē izvēlaties sekot ar dabu saistītām organizāciju lapām, ir liela iespēja ieplānot dabas izziņas aktivitātes teju jebkurā Latvijas reģionā. Turklāt bieži vien par baltu velti (ja neskaita ceļa izdevumus uz norises vietu).
Lai arī iesākumā šķita, ka pirmsskolas vecuma bērnam pētnieka vadīta ekskursija būs par garlaicīgu, pēc vairāku kilometru pārgājiena Tērvetes dabas parkā izcilā stāstnieka un dabas pazinēja Viļņa Skujas vadībā šīs šaubas pagaisa. Pāris dienas vēlāk, dodoties mežā, bērni paši man lika iet lēnāk, uzmanīgāk, un, nesot man paplucinātus čiekurus, savā starpā diskutēja, vai to skrubinājusi vāvere vai tomēr putna knābis. Pat ja šķiet, ka klātienē bērns nav koncentrējies notiekošajam, tomēr viņa spēja novērot un uzsūkt pieredzēto, nogulsnējoties paša apziņā, ir izteikti spēcīga pirmsskolas vecumā. Un tas mirklis ir jāizmanto vērtīgai, nevis nejaušai pieredzei. Kopš tā pārgājiena daudz drošāk dodamies ne tikai paši savās dabas takās, bet arī tur, kur ir iespēja satikt pētniekus un doties viņu pēdās.
Meklēt, atrast, nosaukt
Jūnija beigās Kurzemes dienvidu pusē Lielciecerē divas dienas aizvadītas Latvijas Ornitoloģijas biedrības Ģimenes dienās: vietā, kur nesteidzoties varēja izzināt putnus, spāres, augus, putnu būrus, vietējo dabu, pašiem sevi. Lielākais brīnums bērnam bija paša pļavā atrastā lidojumu jau beigusi dižspāre, kurai īsto sugu palīdzēja noteikt spāru pazinējs Ruslans Matrozis. Bērna lepnums par savu atradumu un iespēja to parādīt īstenam zinātājam raisījusi vēlmi redzēt dabā aizvien sīkākas būtnes, turklāt ar svarīgu uzdevumu – uzzināt, kā to sauc (dižspāre turpina dzīvot stikla kupolā mūsmājās). Ar vārdu “kukainis” vai “tauriņš” vairs neiztikt. Bērnam vajag daiļos nosaukumu “upju zilspāre” vai “bērzu raibenis”, īsto, to skaisto vārdu, kas bērniem pielīp dabiski viegli. Naktsputnu izlūkgājiens, cenšoties sasaukt griezi, tiesa, noslēdzās ar pičpaunā guļošiem bērniem, taču svarīgākais – doties naktī putnot bija paveikts un iegrāmatots bērna atmiņā kā svarīgs uzdevums.
Savā dabiskajā vidē bērnam var būt aizraujoši ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt pētniekus darbībā. Tā, piemēram, dodoties pa pēdām kukaiņu sugu medniekam entomologam Uģim Piterānam Latvijas Ornitoloģijas biedrības Rīgas grupas rīkotajā Kukaiņu ekskursijā rododendru audzētavas “Babīte” takās, mazie vēroja, kā pētnieks ierauga putnu gardumu - sīkbūtnes dabā, kā izmanto savus “darbarīkus”, uzzināja, kā atšķirt simtkāji no tūkstoškāja, kā pazīt māņzirnekli, kur mīt zileņu sprīžmetis, kā saudzīgi izpētīt sīkbūtnes, neskādējot tām, bet tomēr izzinot sīkās radības.
Ikvasaras grandiozākais dabas izziņas piedzīvojums ģimenēm jau četrpadsmito gadu ir Dabas koncertzāle: pasākums, kurā mijiedarbojas zinātne ar mākslu, piepildot kā prātu, tā sirdi ar jauniem un noskaņu pilniem iespaidiem. Katrreiz citā vietā, ļaujot pabūt dažādos Latvijas nostūros, katrreiz atklājot kādu dabas stāstu – tās “varoni” (šogad tā bija tīro ūdeņu cienītāja viendienīte) gan izziņas darbnīcās, gan pētnieka zinātniskajā prelūdijā, gan mūzikas, gaismas un kustības simbiozē. Dabas koncertzāle ir brīnumaina pieredze, kur bērns var ieraudzīt zinātni un mākslu vienuviet.
Satikt noslēpumaino
Dinozauri un sikspārņi – nostāstiem apdvestas radības, bet tomēr īstas. Dabas izziņas pasākumi ir viens no veidiem, kā mītus pārvērst realitātē, ļaujot tos piedzīvot pašiem, un visus vecākiem neatbildamos jautājumus uzdot zinātājiem – pētniekiem.
Tā, piemēram, jūnija sākumā, piedaloties Slīteres ceļotāju dienās, bija iespēja ieskatīties miljoniem gadu senās vēstures liecībās - fosilijās, piedaloties Latvijas Dabas muzeja paleontologa Ivara Zupiņa vadītā pārgājienā Kurzemē Vīdales vecajā karjerā. Bez dinozauru stāstiem neviena bērnība nav pagājusi. Un iespēja satikt to, kurš zina īstos dinozauru stāstus, ir pats par sevi jau piedzīvojums. Tur, piemēram, ikvienam bija iespēja paturēt rokā tūkstošiem gadu senu Latvijā atrastu mamuta zobu, kas svēra savu cukurpaciņu. Turpat varēja uztrenēt aci fosiliju meklēšanā šķietami ierastā vidē, neuztverot katru atrasto neparasto akmeni par pašsaprotamu, bet cenšoties to iztulkot. Tas, ko dod došanās pētnieka pavadībā dabā, ir skatīties citādi: tuvāk, niansētāk, tulkojot dabas zīmes un pārvēršot tās stāstos. Prasme ieraudzīt. Tas ir lielākais ieguvums bērniem un arī vecākiem.
Turpretī Ķemeru Nacionālajā parkā Dabas aizsardzības pārvalde jūlija sākumā aicināja izzināt mijkrēšļa lidojošo būtni – sikspārni. Sagaidot krēslas stundu, Valguma apkaimē pļava pārtapa par izziņas darbnīcu pieturvietu: jautājumu un atbilžu spēles, lidoņu puzles, darba lapas lieliem un maziem, iespēja sikspārni uzgleznot uz sejas un mirkli pirms vakara aizraujošākās daļas arī sikspārņu pētnieka Viestura Vintuļa teorētiski praktiskais stāstījums par nakts lidotājiem. Stāstījumam tik tikko noslēdzoties, acīgākie jau sajūsmā sasaucās, pamanot virs galvām melno siluetu gaišajās jūlija vakara debesīs. Mītiskais tēls pēkšņi izrādījās tik īsts un ar neapbruņotu aci saskatāms: izturīgākie vakara dalībnieki, bruņojušies ar ultraskaņas detektoriem, devās līdzi sikspārņu pētniekiem un vakara gaitā saskaitīja pat septiņas no Latvijā fiksētajām 16 sikspārņu sugām. Bērni? Viņu azarts bija pamanīt lidoni pirmajiem un sekot tā lidojuma paraugdemonstrējumiem: ieraudzīt pēkšņi to, kas ir redzēts tikai grāmatās. Un kas nav mazsvarīgi – savā dabiskajā vidē, savvaļā.
Redzot dabā ne tikai vecākus, bet arī citus “lielos cilvēkus”, kuri dodas pētīt, ieraudzīt, uzzināt, atklāt, jau no pirmsskolas vecuma bērna prātā šie novērojumi liek domāt, ka tas ir kaut kas ļoti svarīgs. Un, manuprāt, mūsu kā vecāku uzdevums ir neļaut apdzist šai dzirkstelei, nodrošinot iespējas bērnam izzināt dabu un atrast savu vietu un uzdevumu tajā. Bērns, kam kopš mazotnes ir veidojusies smalkā saikne ar dabu, top drosmīgs, uzmanīgs, radošs un justspējīgs.
Vērts sekot!
- Dabas aizsardzības pārvalde
- Dabas koncertzāle https://www.facebook.com/natureconcerthall
- Latvijas Ornitoloģijas biedrība
- Nacionālie parki – Slītere, Ķemeri, Gauja
- Latvijas Dabas fonds un Pasaules dabas fonds
- Tērvetes dabas parks
