Ģimenes studija

Šis darbs man sniedzis daudz. Stāsta Bērnu slimnīcas fonda vadītāja Liene Dambiņa

Ģimenes studija

Foto un video arhīva veidošana: kā saglabāt iemūžināto nākamām paaudzēm

Priecīgie brīži un smagi pārbaudījumi. Vidzenieku ģimenes stāsts

Dot citiem un priecāties par saņemto iepriecinājumu. Vidzenieku ģimenes stāsts

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Vidzenieku ģimene dzīvo Grobiņas novadā un kopā ar domubiedriem ir izveidojuši labdarības organizāciju “Tabitas sirds”. Viss sācies ar mazumiņu, ar pirmo palīdzības kravu, ko sagādājuši. Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” Kristīne un Mārtiņš Vidzenieki dalās ar savas ģimenes priecīgajiem brīžiem un arī stāsta par piedzīvotajiem pārbaudījumiem, kļūstot par vecākiem.

“Mēs ar labiem darbiem daudz nevaram nopelnīt, bet tie ir svarīgi gan tam, kurš saņem iepriecinājumu, gan pašam devējam,” atzīst Kristīne. Viņa Latvijas Radio sagaida ar siltu un mīlestībā gatavotu ēdienu, cienā ar ķirbju zupu, jo Pūrānu mājās ir priecīgi par katru ciemiņu.

“Iesākās vienkārši ar draugiem. Uzzinot, kāda vajadzība, mēs meklējam, kā palīdzēt. Apjautājāmies draugiem, paziņām. Cilvēki teica, mēs dzirdējām, ka jūs palīdzat, mums ir mēbelītes, bērnu gultas, mēs atvedīsim. Tā lietas sāka krāties garāžā un pagrabā,” atminas Mārtiņš. “Daudzos gadījumos, ja cilvēki dzird par vajadzību un viņiem ir rocība, speciāli nopērk. Palīdz.”

Mārtiņš stāsta, ka pirms pāris gadiem Kristīne ieminējusies, ka būtu lieliski atrast sadarbības partneri ārzemes. Kamēr abi tā sprieduši, draugs no Fēru salām atsūtījis ziņu, ka kādā noliktavā ir pilns ar maisiem, kuros ir bērnu drēbes un apavi. Sūtījums bijis domāts Rumānijai, bet kaut kas nav izdevies, vai tu nezini, kam vajag.

“ Es zinu, kam to vajag. Pastāstīju par to, ko Kristīne dara.

Pēc pusstundas bija īsziņa, atsūti, ko vēl vajag. Kristīne uztaisīja sarakstu. Es pieliku klāt - mums vajag jūras konteineru. Pēc pusstundas bija nākamā ziņa – mēs jums nopirkām jūras konteineru, mēs jums viņu piepildīsim.

Nesen aizsūtījām atpakaļ tukšu trešo konteineru draugiem Fēru salās,” īsi ar notikumu attīstību iepazīstina Mārtiņš.

Ja sākumā Vidzenieki paši vai citu ģimeņu pārstāvji izvadājuši cilvēkiem nepieciešamās mantas, organizācijas darbības apjomam pieaugot, izveidojusies laba sadarbība gan ar Grobiņas pašvaldību, gan citām tuvākajām pašvaldībām un citām organizācijām, kas palīdz tiem, kuriem ir grūtāk, un dara praktisku darbu.

“Sadarbībā ar pašvaldību rakstījām projektus un organizējām vecākiem seminārus ar domu, ka ir ne tikai iespēja saņemt materiālo palīdzību, bet arī, lai mācītos, lai situāciju mainītu. Lai bērniem būtu labāk,” stāsta Kristīne.

Organizācijā “Tabitas sirds” visi darbojas brīvprātīgi. Kristīne atzīst, ka tas ir sirdsdarbs, un ir gandarīta, ka kopā ar viņu šajā darbā ir arī Mārtiņš.

“Nevar ilglaicīgi darīt, ja nav visi kopā. Arī bērniem ir svarīgi, mēs esam vienojušies, ka viņi to atbalsta,” bilst Kristīne un stāsta, ja notiek kādas talkas, arī bērni nāk palīgā un iesaistās. Vecākā meita Hanna ir arī braukusi viņai līdzi izdalīt ģimenēm sagādātās mantas. Tas arī viņai palīdzējis novērtēt to, kas ir dots.

Pārdzīvotais palīdz pašiem kļūt stiprākiem un stiprināt citus

Vidzenieku ģimenē aug četri bērni – meita Hanna (17), dēli Krišjānis (8), Toms (5) un pastarīte Linna (nepilni 3). Vidzenieki ir pateicīgi Dievam, ka šodien ir bērniem svētīta ģimene, taču ir bijis arī grūts un sarežģīts posms.

“Ar viņa [Dieva] palīdzību un līdzcilvēku atbalstu izgājām tam cauri,” atzīst Kristīne.

Mārtiņš, kuram ir arī teoloģiskā izglītība, atzīst, ka jau vairākus gadus kā sludinātājam viņam galvenā tēma ir, cik Dievs ir labs.

“Pat pārdzīvojot ko tādu, ko paši pārdzīvojuši, vēl vairāk saku, ka Dievs ir labs,” atzīst Mārtiņš.

“Mūsu stāsts ir saistībā ar to, ka mēs pēc Hannas nopietni zaudējām vienu bērniņu. Kopā mums ir trīs bērniņi, kas nav nonākuši šajā pasaulē, viens no tiem bija īpašs stāsts,” stāsta Kristīne.

Piektajā grūtniecības mēnesī Kristīnei sākusies iekšējā asiņošana, taču viņa par to nav zinājusi. Vakarā iedzērusi pretsāpju tabletes, bet no rīta pamodusies, kā pati saka, nopietnā situācijā. Pa ceļam uz slimnīcu viņa jau atvadījusies no vīra un lūgusi parūpēties par Hannu. Dakteri Mārtiņam nav devuši nekādas cerības, turklāt brīdinājuši, ja arī sieva izdzīvos, būs vajadzīga ilga rehabilitācija un nevar zināt, kāds būs garīgais stāvoklis.

“Pēc desmit dienām devos mājās pilnīgi vesela. Es braucu mājās ar citu skatu uz dzīvi,” atklāj Kristīne.

“Dzīve kļūst reāla. Cilvēki, kas piedzīvo grūtības, traģēdijas, izturas dažādi. Ir, kas aiziet katrs savā virzienā, mūs tas satuvināja vairāk,” atzīst Mārtiņš un turpina Kristīnes stāstu. “Stāsts beidzās daudz labāk. Tas bija viens posms, bēdu ieleja, kurai izgājām cauri. Pirms braucām mājās no slimnīcas, tikāmies ar ārsti, kas operēja. Viņa teica: priecājaties, ka jums Hanna, priecājaties, ka Hannai ir mamma, un par bērniem vairāk nedomājiet.”

Ar šo vēlējumu ģimene dzīvojusi piecus gadus, bet tad nolēmuši konsultēties vēl pie citiem speciālistiem.

“Aizgājām pie citas ārstes, viņa izlasīja Kristīnes slimības vēsturi un beigās teica: “Kā man patīk šie neiespējamie gadījumi!”,” atminas Mārtiņš.

Kristīne stāsta, ka ļoti novērtējusi tos piecus gadus savā dzīvē pēc smagā pārdzīvojuma.

“Arī tagad skatos uz dzīvi tā - ko tu man vēl esi sagatavojusi, ko es vēl varu piedzīvot? Esmu laimīga, ka vēl varu piedzīvot lietas. Tajā pašā laikā bija ilgas kā vecākiem, ka nāk dabīgā vēlēšanās, ka vari būt vecāks vēl kādam bērnam.

Bet negribējām būt neapdomīgi,” stāsta Kristīne. “Pagāja kaut kāds laiks, kamēr ilgojos un nobriedu domai, ka tas ir iespējams. Tās bija arī bailes par nākotni. Bija cilvēki apkārt, kas iedrošināja meklēt un lasīt. Vīrs atbalstīja.”

Kristīne atzīst, ka Krišjāņa piedzimšana ir Dieva brīnums un liela dāvana. Tāpat kā pārējie bērni. “Daktere iedrošināja, ka varam riskēt vēl. Ar katru grūtniecību palika arī psiholoģiski un emocionāli vieglāk. Ar Linnu varēju izbaudīt to procesu bez panikas,” gandarīta ir Kristīne.

“Dievs deva tādu brīnumu, mums piedzima Krišjānis, tad Toms un gluži kā pārsteigums – Linna,” tā Mārtiņš.

Stāstot savu pieredzes stāstu, Vidzenieki var sniegt garīgu atbalstu arī citām ģimenēm. Bez pašu pārdzīvotā tas būtu tikai teorētisks spriedums, uzskata Mārtiņš.

“Šādas pieredzes palīdz. Es nezināju, kamēr ar to nebiju saskāries, cik var būt grūti tikt pie bērniņa, cik daudzas ģimenes saskaras ar to problēmu. Nav tā, ka te mēs bijām kopā un te ir bērns. Zinu, cik tas var būt sāpīgi,” vērtē Mārtiņš.

Vidzenieku pārdzīvotais un pieredzētais ir arī iekļauts Kristīnes Zonnes veidotajā grāmatā "12 dzīvesstāsti. Dievs ir uzticams".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti