Kopš pandēmijas sākuma došanās dabā ir tik ierasta lieta, ka šobrīd pat neiederas atgādinājums par pavasara sākšanos un pārgājienu sezonu. Īsti aktīvas āra dzīves cienītāji atzīst, ka gadalaikam un laika apstākļiem nav nozīmes, ir svarīga vēlme kustēties. Tad seko prieks par aktīvi pavadītu dienu un atmiņas par piedzīvoto.
Izdzīvošanas skolas treneris, izdzīvošanas nometņu vadītājs, tētis Oskars Špickopfs uzsver, ka pirms došanās dabā ir jālasa un jāinteresējas par citu cilvēku pieredzi, lai saprastu, vai ir bērnam pa spēkam izvēlētais maršruts. Braslas upe, Gaujas Nacionālais parks pie Cēsim, Pāvilostā mežs pie jūras – kopā ar bērniem veicami maršruti. Iesaka neizvēlēties garu distanci, īpaši pirmajā reizē, lai var pavērot bērna izturību un interesi. Ja ir iets kādu stundu, tad stundu vai divas var palikt uz vietas, bērns atradīs, ko tur pētīt. Spickopfs uzsver, ka, ejot kopā ar bērniem dabā, veidojas savstarpējā sadarbība, attiecības, prasmes (palīdzēs reaģēt civilajā aizsardzībā), raksturs, piedzīvojums kā notikums – šie aspekti palīdzēs bērnam veidoties kā personībām.
Dažreiz jautā, “no kura vecuma var sākt doties dabā”; fotogrāfe, divu bērnu mamma Inga Pavloviča saka, ka nav konkrētas atbildes. Vienīgais arguments, ja ģimenē ir ļoti mazs bērns, būtu attālums, kas veicams ceļā līdz pārgājiena vietai.
Latvijas Orientēšanās federācijas viceprezidente Ildze Straume pauž, ka mazākam bērnam neder vienkāršs pārgājiens, nepieciešams kāds izaicinājums, spēle, darbības.
Svarīgi sadalīt maršrutus starpposmos, tad bērniem pietiek pacietības. Parasti ir neliels izaicinājums līdz pusdienu laikam, tad drīkst tikai dzert ūdeni, lai dabūtu īstu izsalkumu. Daba ir īstā vieta, kur saņemt un novērtēt izsalkumu. “Nevajag bērnus pārbarot ar našķiem, ko viņi ikdienā var dabūt,” uzsver Špickopfs.
Ugunskura iekurināšana, gāzes plītiņas izmantošana, konservu bundžas attaisīšana un citas lietas var iemācīties pārgājienā.
Spickopfs, vērtējot bērnu prasmes, novērojis, ka realitāte ir skarba, – ja bērni nonāktu lielākā krīzes situācijā, kur jātiek galā paša spēkiem, būtu bēdīgi.
Tādas tēmas, kā aukstums, karstums, mitrs apģērbs, zināšanas par dabas ietekmi uz ķermeni, ir zemā līmenī.
Pavloviča uzsver, ka bērns mācās ģimenē; ja vecāki piecas dienas nedēļā sēž pie datora, tad arī ugunskuru iekurināt nemācēs.
Bērns mācās, esot vidē. Tas, kas ir darīts caur pieredzi, aizķeras prātā.
Kas vecākiem jāiemāca bērniem? Savas somas organizēšana. Bērnam jāiemāca, kas nepieciešams atbilstīgajai situācijai, pauž Spickopfs.
Svarīgi, dodoties dabā:
- Ūdens. Jāmāca kādu ūdeni dzert, kādu nedzert. Ūdens jāņem līdzi.
- Ēdiens. Dienas izsalkums ir labi.
- Ugunskurs. Siltums, gaismas avots, meditatīvais process, žāvēšana, siltums naktī.
- Ūdens. Peldēšanas prasmes, drošība pie ūdens.
- Labumi. Diena bez telefona un datora, attiecības starp bērniem un vecākiem, sagatavošana pieaugušo dzīvei, to katrs vecāks gribētu novēlēt savam bērnam.
