Klīniskā psiholoģe, psihoterapijas speciāliste Līga Bernāte uzsver, ka nav viena divgadnieku krīze, katrā vecumā tāda ir. Divgadnieks – vecums, kurā bērns sāk sevi apzināties, kustas, runā un uzskata sevi par pasaules centru, tas ir vecums, kad vecākiem jāliek bērnam robežas. Visas šīs jaunās emocijas kopā, kad gan vecāki, gan bērni apgūst jaunas prasmes, veido jaunas pārmaiņas, ko var dēvēt par krīzi.
Šo vecumu nereti salīdzina ar pusaudža vecumu, jo robežu un sevis apzināšanās situācijas ir līdzīgas, skaidroja mākslas terapeite Sindija Meluškāne. Bērna uzvedība ir atkarīga no bērna temperamenta, katram bērnam tas izpaužas savādāk, lielākais izaicinājums vecākiem ir izturēt bērna emocijas, pēc iespējas tās spoguļot, mācīt un skaidrot, kas ar bērnu notiek. Nedrīkst bērnam likt domāt, ka ar viņu kas nav kārtībā.
Vecākiem šai situācijai gribas kādu risinājumu, tāpēc vecāki ved bērnus pie speciālistiem, pauda Bernāte.
Mamma Santa Voitišonika, raksturojot pieredzi ar saviem bērniem (1,5 – 3,5 gadi), skaidroja, ka emociju izpausmes bērnam ir dažādas – kliegšana, skaļums, emocionāla reakcija uz dažādām lietām un situācijām.
Pirmsskolā bērnu emociju izpaušana ir daudz mazāka nekā mājās. Divgadnieku vecums ir laiks, kad mācīt sociālās normas, emociju izpaušanu, lai arī citiem gribētos būt kopā. Ja ir krīzes emociju brīdis, tad bērns jāsamīļo, jāatbalsta un jāpārrunā, jāierāda pareizais paraugs. Brāļi un māsas ir labais paraugs bērnam, skaidroja pirmsskolas pedagoģe Egita Liepiņa.
Ideāli, ja vecāki laikā, kad bērns emocionāli izpaužas, paliek kopā ar viņu, tā bērnu nevar izlutināt.
Bērnam nevajadzētu piedzīvot sajūtu, ka viņš nedrīkst justies slikti, bēdāties, raudāt, tā māca būt ērtam citiem, ne ērtam sev,
uzsvēra Meluškāne.
Bernāte akcentēja, ka audzināšanai ir divi aspekti – robežas starp disciplīnu un atbalstu un mīlestību. Robežu likšana jau sākas pēc gada vecuma, kad bērns sāk staigāt, ja to sāks tikai divu gadu vecumā, tad būs lieli konflikti.
Bērnudārzā ir vieglāk, jo ir liela rutīna un režīms, to ne vienmēr nodrošina mājās.
Ja bērns ir lielās emocijās, tad jāpalīdz nomierināties un tikai tad var runāt ar bērnu, jo histērijā neko nevar sarunāt.
Nevar būt mērķis būt labai mammai, izdabājot bērnam.
Ja ir redzams, ka emocijas ir bērnam par grūtu un arī vecākiem par grūtu, tad ir jādomā, kā bērnu atbalstīt, nepieciešama speciālistu konsultācija. Ja vecāki ir konsekventi, tad ar laiku “krišana gar zemi” pāriet.
Bērnam nogurums, ēšana, dzeršana ir pamatlietas, kuras noteikti ir jāapmierina, tikai tad var domāt par kādu robežu likšanu,
iesaka Bernāte.
