Dienasgrāmatas rakstīšana var būt gan pašizziņa, gan, piemēram, bērna augšanas un attīstības gaitu fiksēšana, gan arī ģimenes vēstures veidošana, pauž raidījumā “Ģimenes studija”.
Kopš 2018. gada pieejami autobiogrāfiju krājumi – dienasgrāmatas, atmiņas, vēstules, fotogrāfijas. Kopumā pusotra gada laikā ir tuvu 150 kolekcijām, kuras iesniedz cilvēki.
Tie apkopoti un daļa publiski arī latviešu folkloras krājumos.
Dienasgrāmatās bieži nav gari teksti, ir fiksēti dienas notikumi. Latvieši ir praktiski – apraksta dienas notikumus – kā dienas žurnālu. “Dienasgrāmata ir žanrs, kuram nav noteikumu,” pauž folkloras pētniece Sanita Reinsone.
Cilvēki raksta dienasgrāmatas, bet, ņemot vērā, ka tās ir personīgu notikumu stāstu krājums, citi maz par to zina.
Pašizziņa, sevis izzināšana, dienas struktūras izveidošana ir dienasgrāmatu pamatā.
Bieži dienasgrāmatas raksta jaunās māmiņas, jo bērna ienākšana dzīvē ir īpašs brīdis, lai sāktu pierakstīt savas emocijas. Visbiežāk māmiņas raksta pirmo bērnu dienasgrāmatu, vēlāk rakstīšana apsīkst.
Tētis Māris Grīnvalds veido video dienasgrāmatas, uzskatot, ka video nemelo, tur nav iespējams ielikt savu emocionalitāti, tikai fiksēt patieso notikumu.
Dienasgrāmatas ir svarīgas, jo laikam ir tendence domas izmainīt, dienasgrāmatā var izrādīt tā brīža domas, arī pašattīstīties, vēlāk izvērtēt.
Dienasgrāmatas var “rakstīt” arī audio un video formātā, bet ar roku rakstīta dienasgrāmata ir īpašs notikumu paušanas veids, daudz personiskāks, tāpēc, iespējams, šī forma saglabāsies.