Ģimenes studija

Vakcīnas, kas pasargā bērnus no bīstamām slimībām

Ģimenes studija

Ciemos pie Jefanovu ģimenes: trīs bērnu vecāku ikdiena un mammas jaunie izaicinājumi

Demence: kā bērniem un mazbērniem pieņemt, ka vecāki vairs nebūs tādi, kā iepriekš

Demence: kā bērniem un mazbērniem pieņemt, ka vecāki vairs nebūs tādi kā iepriekš

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Pieaugušajiem bērniem un mazbērniem sadzīvot ar vecāku diagnozēm, kas maina apziņu, spēju atpazīt savus tuviniekus un iepriekš pašsaprotamo padara nesaprotamu, ir grūti. Bieži ģimene aprūpē savus slimos tuviniekus; kad paši to nespēj, izmanto institūciju palīdzību. Emocionāli zaudēt piederīgo ir grūti, bieži pietrūkst zināšanu, kā labāk rīkoties.

Demence ir slimība, ar kuru ir jāsadzīvo, slimības gaitu var palēnināt, bet ne apturēt, pauž rezidences „Dzintara melodija” direktors, psihologs Matīss Pudāns.

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas geriatre  Daina Zepa raksturo situāciju ar vecuma demenci - pēc 85 – 90 gadu vecuma demences sindromu var attiecināt uz 50% gadījumu. Bieži slimība ir sekas asinsvadu izmaiņām.

Psiholoģes Ainas Poišas ģimenē piedzīvota mammas saslimšana. Mammas veselības izmaiņas visiem ģimenē rada spēcīgas emocionālas pārmaiņas, nevar uzreiz pieņemt, sākumā ir noliegums, nevar noticēt notiekošajam.

Viens no ieteikumiem ģimenei - ir jāiemācās komunicēt ar slimību, ne slimnieku.

Slimība ir garīga un emocionāla atvadīšanās no slimnieka. Jābūt iecietīgam un pacietīgam.

Sadzīvot ar tuvinieka slimību ir grūti, pienāk brīdis, kad jāatzīst, ka iespējas un resursi ir izsmelti. Tad jādomā, kā rīkoties, kur meklēt palīdzību. Emocionāli zaudēt tuvo cilvēku ir sāpīgi piederīgajiem, uzsver Poiša.

Tāpat jāatceras, ka profesionāliem cilvēkiem, kuri ir trenēti šim darbam, nav emocionālās saites ar slimnieku, tāpēc viņiem ir vieglāk.

Tuviniekiem saprāta robežās jāpieņem slimnieka realitāte. Labi, ja iespējams rūpes par slimnieku dalīt, lai atjaunotu resursus.

Tuviniekiem, kuri aprūpē slimnieku ar demenci, nepieciešama pacietība, nedrīkst provocēt slimnieku, jāsaprot, ka teikto slimnieks var izprast citādi.

Pacients pats nevar izprast savu slimību, tie vairāk ir pārdzīvojumi apkārtējiem. Slimībai vairāk ir negatīvas formas, kad slimnieks kaitē, zog, ir arī eiforijas formas. Svarīgi uztvert slimības agrīno fāzi un lietot medikamentus, attālināt slimības progresu, iesaka Pudāns.

Rīgā ir pieejami dienas centri, kuros slimnieku var atstāt uz kādu laiku, bet ne visi slimnieki var iedzīvoties svešā vidē. Daļai slimnieku tas ir risinājums, bet iespējams, ka slimniekam šādā vidē ir ļoti liels apjukums.

Ir kultūras, piemēram, ASV, kur atrašanās aprūpes namos ir sabiedrības akceptēta. Latvijā tā tas nav, mums pārmaiņas notiek pamazām, valsts un privāto institūciju sniegtie pakalpojumi uzlabojas, pauž Pudāns. Kamēr ir iespējams, visbiežāk par cilvēku rūpējas mājās, ja nav citas iespējas, jālūdz palīdzība institūcijām.

Aina Poiša uzsver, ka šie ir sensitīvi jautājumi, mēs runājam par dzīvildzi, bet svarīgi „kāda ir dzīves kvalitāte mūža nogalē, kā sagatavoties cieņpilnai aiziešanai. Ne vienmēr jāpaļaujas uz ģimeni.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti