“Mūsu memme [vecmamma] Emīlija bija milzīga stāstītāja, es esmu papīra bendētājs.
Viņa tik daudz stāstīja par veciem laikiem, kas man raisīja interesi pētīt. Kad bijām maziņi, diktofonu nebija, un man bija kladītē „Memmītes stāsti”, un es tur tāds smurgulis kaut ko skribelēju,” atminas Dace.
Daudz kas no tā, ko memme savulaik stāstījusi, ir palīdzējis šķetināt jau tagad dzimtas vēstures ceļus un likteņus, daudz kas iestrādāts arī Daces sarakstītajos romānos. Dace bilst, ka savos darbos vairāk izmantojusi kā fonu to, ko memmīte bija stāstījusi par senākiem laikiem, un arī par māju sajūtu.
Vēl dzimtas likteņu pētīšanā Dacei daudz palīdzējušas sarunas ar mammas māsu Ritu, kurai bijusi fenomenāla atmiņa, ar viņu kopā šķirstīti dzimtas albumi un aprakstītas bildes. Radinieku atmiņas vispirms piefiksētas ierakstos un uz lapiņām un tad tiek liktas kopā, veidojot lielo dzimtas koku.
Par savējiem Dace stāsta, ka dzimta ir lieli dziedātāji. “Mūs var nebarot, galvenais, lai būtu, ko padziedāt,” tā Dace.
Tas, kas patiešām ir pārtapis romānā, ir Artura Nīmaņa dzimtas sakņu izzināšana un vectētiņa noslēpuma atklāšana. Tas patiesi bijis detektīva cienīgs darbs.
Arturs savā stāstā atklāj, ka ilgus gadus dzīvojis ar mātes uzvārdu, ko viņa ieguvusi apprecoties, bet, kad mamma aizgājusi mūžībā, izvēlējies atgūt viņas meitas uzvārdu Nīmanis un tad arī sācis apzināt savas saknes.
“Sāku meklēt saknes kā pamatojumu tam, ko es jūtu. Tajā brīdī nezināju, ka man ir daudz radinieku, šis dzimtas spēks,” atklāj Arturs.
Meklējot atklājies, ka Arturam, kuram šķitis, ka ir pilnīgi viens, ir kupls radu pulks, un tas palīdzējis sajust dzimtas spēku.
Tāpat meklējumi un pētījumi parādījuši, ka ne vienmēr dzimtas stāsti ir tikai stāsti par lielām, kuplām un saticīgām ģimenēm, reizēm nākas arī kādu skeletu no skapja izvilkt un mūsdienas atkal celt tiltus starp dzimtu zariem, ko senči savulaik apzinīgi grāvuši.
“Mums ir vairākas nacionālās īpatnības,” vērtē Dace. “Viena – ai, ko nu es, es jau neko, mums jau te vēl jādzīvo. Otra – mēs jau tāpat neko nevaram mainīt. Trešā – mēs nekad neko labu neteiksim tieši, bet aiz muguras... mums viss ir, lai kādu noraktu.”
Dace un Arturs arī daudz kopā uzstājas Latvijas reģionos, un cilvēki pēc tikšanās teikuši, ka viņu stāstītais iedvesmojis pētīt dzimtas saknes un atklāt noslēpumus. Dace atzīst, ka tieši to arī viņi vēlas, pamodināt cilvēkos vēlmi meklēt un atrast.
“Mēs dzīvojam un nesaprotam, kāpēc ar mums kaut kas notiek – it kā labi cilvēki, bet vieniem bērni neklausa, otri slimo. Kāpēc? Paņem atpakaļ paaudzes, kur ir tas mezgls, tas ir jāpārcērt vai jāatsien. (..)
Ja pagātnē kādam ir nodarīts pāri, tas ir jāizlīdzina, ja to neizlīdzina, tad nebrīnies, ka tev neiet vai bērniem neiet,” uzskata Dace.
Arturs savukārt norāda, ka agrāk radi cits citu pazina, jo bija dzimtas godi un nesa līdzi paaudzēs dzimtas ciltskoku. Šobrīd tā nav, cilvēki ir aizņemti, tāpēc būtu ieteicams katrā mājā izdrukāt ciltskoku, lai redzētu šo svarīgo saikni.
Arī svinot simtgadi, Daces un Artura radinieki lielākā vai mazākā pulkā satiksies, pie sienas būs ciltskoks un sarunas par dzimtu turpināsies.
