Kur abi rod spēka avotus, lai tiktu galā ar ikdienas rūpēm, un kas palīdz mierpilni izdzīvot šo laiku?
"Tas, ko viņi dara, ir viņus raksturojoši," stāsta Maija par saviem bērniem Latvijas Radio ciemošanās reizē. "Dāvim bieži vien ir jānorauj grāmata, tā ir pielipusi pie Dāvja rokām. Jančuks ir saimniecības gars un darītājs. Viņam pieder kustība šajā mājā noteikti. Alvis ir mākslinieks, viņš savos piecos gados ļoti skaisti, bagātīgi glezno, zīmē. Viņa pasaule ir tāda, kas man ir jāmācās uzmanīgi satvert. Filips – mūsu mīļais pastarītis, viņš ir pie cilvēka, viņš grib mīļoties. Lāsmuks ir saimniece, viņai ir savas šeptes un funktieris, ir mazliet jāpamežģa smadzenes, lai tam tiktu līdz."
"Paldies Dievam par tik brīnišķīgiem bērniem," bilst Maija.
Bet vai pirms 20 gadiem Maija un Jānis spēja iedomāties, ka šāds būs viņu ģimenes modelis?
"Tas netiek plānots, man liekas, grūti ir izplānot ģimeni ar daudziem bērniem. Tas nāk, mēs to pieņemam, tā ir zināma uzdrīkstēšanās, paļāvība. Liela paļāvība," uzskata Jānis.
"Es jau zināju arī pirms 20 gadiem, bet nezināju, kurš cilvēks man tiks dāvināts, lai piepildītu šo sirds ceļu," saka Maija.
"Es zināju sen, ka būs četri caur mani nākuši bērni un tad es palīdzēšu kopā ar savu ģimeni kādam, kurš aug bērnunamā. Bet, kā tas būs un cik interesanti un skaisti, to es nezināju.
Nezinu, vai es to sajutu, un tādēļ tas ir noticis, vai es to pati izveidoju. Šķiet, ka bija kaut kur sirdī ielikts."
Lāsma Albātu ģimenē ienāca 2019. gada vasarā. Ģimene ar viņu iepazinās tā paša gada sākumā vienā no atvērtajiem pasākumiem Kapseļu ielas bērnunamā. Maija stāsta, ka "aizbraukuši tikai paskatīties", jo pēc audžuvecāku mācībām psihologs noteicis, ka viņu ģimenei piemērotāks būtu mazāks bērns. Ar šādu domu arī devušies uz bērnunamu, nedomājot par to, ka ģimenē ienāks bērns ar īpašām vajadzībām. Bet, kā jau tas gadās, bijis kaut kāds klikšķis...
Maija arī stāsta, ka daudz runāja pirms lēmuma ar dēliem par to, kas ir audžuģimene, kā ir ģimenē uzņemt bērnu.
"Centāmies, lai viņi arī jūtas kā lēmēji," norāda Maija.
Jānis un Maija neslēpj, ka bijis daudz baiļu un daudz šaubu, draugi, labu nodomu vadīti, centušies atrunāt Lāsmas diagnozes un veselības stāvokļa dēļ. Pirms pusotra gada, ka Lāsma ienāca ģimenē, viņa nerunāja, tajā laikā ļoti maz staigāja.
"Galvenais, kas ir mainījies, viņa paliek arvien drošāka. Viņai ir droša vide, tāda, kur katru dienu nemainās cilvēki, kas viņu aprūpē, kas ir ar viņu kopā. Viņai nosacīti ir tētis ar mammu, pie kuriem viņa var nākt. Man liekas, tas ir ļoti būtiski viņas dzīvē šajos gados, lai viņa varētu veidot kaut kādu pamatu turpmākai dzīvei. Ir stabila vieta, stabilas attiecības, tās ir piepildītas ar sirsnību, mīlestību, savstarpējo cieņu," vērtē Jānis.
Vecāki nenoliedz, ka tās ir papildu rūpes ik brīdi par Lāsmu, bet viņi meklē un arī atrod, kā viņai palīdzēt, piemēram, kā labāk runāt. Maija ņem rokās ģitāru un rāda, ka vislabāk tas izdodas dziedot.
Mainījušies ir arī viņi paši.
"Šādam bērnam ienākot ģimenē, ļoti labi atsedzas īpašības, kas citos apstākļos nebūtu bijušas pamanāmas. Mūsu attiecībās, attiecībās ar cilvēkiem. Lāsma, ienākot ģimenē, pastiprināja tās lietas, pie kurām mums vēl ir jāstrādā, lai kļūtu vēl sirsnīgāki, vēl mīļāki, vēl ciešāki, rūpīgāki viens pret otru. Vēl sirdsgudrāki," uzskata Jānis.
Albāti atzīst, ka ar katra bērna ienākšanu ģimenē, un it sevišķi ar Lāsmas ienākšanu, rūpīgāk sāk domāt par jēgpilnu dzīvi, kam grib atdot savu spēku, uzmanību.
"Ar katru bērnu, it sevišķi ar Lāsmu, mēs tiekam mudināti izvēlēties vairāk to, ko Dievs patiešām vēlas dot cilvēkiem," vērtē Maija.
"Ienākot katram bērnam, paliek mazāk laika sev, savām interesēm, hobijiem, aizvien vairāk ir jāsāk dot, nevis ņemt. Šis viens no iemesliem, kāpēc izvēlos šo ceļu. Sajūta ir tāda, ka tas ir pareizi," bilst Jānis.
