Seksuālā vardarbība ir kļuvusi par ļoti aktuālu jautājumu sabiedrības veselības diskusijās, norādīja ginekoloģe un dzemdību speciāliste, medicīnas zinātņu doktore un Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesore Gunta Lazdāne, un šāds notikums sievietes dzīvē atstāj smagas sekas.
"Ir pierādīts zinātniski, ka milzīgi pieaug, sākot ar pašnāvībām un beidzot ar tādām problēmām kā hronisks alkoholisms, sekas tam, ka ir notikusi šāda milzīga vardarbība pret sievieti," viņa uzsvēra.
Mazurika piekrita, ka papildus fiziskās vardarbības sekām, seksuālās vardarbības gadījumā ir nodarīts ļoti smags kaitējums tieši sievietes psiholoģiskajai pasaulei. Sievietes bieži par to izvēlas nerunāt, jo ir situācijas, kad nav pārliecinātas par notikušo vai seksuālo vardarbību neatpazīst.
"Runājot par ikdienas situācijām, būtiski, vai tas bijis svešinieks vai tuvs cilvēks, jo
vardarbību no svešinieka atpazīst, bet, ja tas bija tuvs cilvēks, tad sieviete ļoti bieži paliek ar jautājumiem –
tā bija vardarbība vai negribēts seksuālais akts, vai, ja es to pieļāvu, vardarbība nav notikusi?" viņa skaidroja.
"Mūsu praksē diezgan bieži ir jautājumi, kad ir vardarbība ģimenē, un sieviete pieļauj dzimumaktu, lai vīrs nesadusmotos, nepaliktu greizsirdīgs. Viņa skaļi nepauž, ka to nevēlas, bet faktiski to negrib. No likuma puses seksuāla vardarbība tā nav, bet no psihes puses tā ir kā izvarošana, un sekas arī būs kā izvarošanai, it īpaši, ja tas notiek regulāri," stāstīja Mazurika.
Viņa norādīja, ka ne visas sievietes pašas to atpazīst, taču vardarbība ar intīmo dzīvi bieži iet roku rokā.
"Lielākā daļa cilvēku varbūt domā tikai par dzimumaktu vai nevēlamiem pieskārieniem, bet arī
seksuāla rakstura komentāri, slepena novērošana, arī piespiešana uzņemt un sūtīt kailfoto vai video, šo materiālu rādīšana citiem, arī vēlme kontrolēt kontracepcijas iespējas – tas viss ir dažādas seksuālās vardarbības šķautnes," uzsvēra "Centra Marta" pārstāve.
Tāpat viņa atklāja, ka sievietes ne vienmēr ir pārliecinātas, vai viņām tiks sniegta palīdzība, jo iekšēji izjūt vainu un kauna sajūtu, domā, ka pašas pie tā ir vainīgas, lai gan tas ir pilnīgi nepareizs pieņēmums.
"Jautā, vai, piemēram, ja mēs kopīgi lietojām alkoholu vai, ja es piekritu aiziet pie viņa uz mājām vai sēsties pie viņa mašīnā, vai tad es arī varu vērsties policijā, vai tur mani nosodīs? Mans kā konsultantes pienākums ir paskaidrot, ka – nē, nevienam nav tiesības tevi aiztikt," stāstīja Mazurika.
Šobrīd visā Latvijā ir pieejama vardarbībā cietušo rehabilitācijas programma, kura paredz sociālā darbinieka, jurista un psihologa konsultācijas, sākot no 10 līdz 23 reizēm. Palīdzību var saņemt, vēršoties gan pie pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, "Centrā Marta", gan pašvaldības sociālajā dienestā. Programmai nav noilguma, vardarbība var būt notikusi arī pirms vairākiem gadiem. Galvenais nosacījums ir, ka joprojām tiek izjustas sekas, kas traucē šī brīža dzīvei.
