Barta Mūjarta grāmata “Brāļi” ir daļēji autobiogrāfiska, ļaujot ieskatīties autora ģimenē, kurā starp septiņiem brāļiem - Vecāko, Klusāko, Īstāko, Tālāko, Mīļāko, Ātrāko - Barts bija visjaunākais. Autors savus bērnības novērojumus ir fiksējis atsevišķos stāstos, kuros līdztekus bērnības spilgtākajiem mirkļiem un delverībām Mūjarts ar kinematogrāfisku precizitāti ir iemūžinājis arī savas bērnības izjūtas un domas, kas šādos darbos ir retums.
Autora bērnības atmiņām kā daudzkrāsainam kaleidoskopam nemanāmi izdodas lasītājus ievest arī pašu bērnības atmiņu takās. Stāstos pastāvīga klātbūtne ir mātes un tēva sacītajam - vai tā būtu lēnas ēšanas apguve vai pārrunas par uzvedība pie galda. Līdztekus spilgatajiem un precīzajiem atmiņu stāstījumiem autors nemēģina tos izskaitināt vai sniegt pedagoģiskus komentārus par vienu vai otru bērnības situāciju - tās atstātas vērtēšanā lasītājiem.
Barta Mūjarta varonis ir “sarežģītas zvirbulēns”, kurš pirms gulētiešanas nedomā “parastās” bērnu domas par simts aitiņām, bet gan par eksistenciālām un ļoti specifiskām lietām: “Es paliku guļam, saritinājies zem segas, ar ciet acīm. Palauzīju galvu par to, ko jau zinu. Zināju, ka dažiem kapu apbedījumiem nav smakas un mirušajiem, kas augšāmcēlušies, arī kaut kas ir, taču par to, ka mūsu tēvs sūc asinis vai kādreiz jau bijis nomiris, es negribēju prātot. Es ātri domāju par ko citu. Vai mūsu tēvs kādreiz ir odis pēc kaut kā vēl, ne pēc tabakas no zilās paciņas, to es gribēju ātri saprast.”
Tukotāja Inese Paklone par grāmatu “Brāļi“: "Man Beļģijā ir septiņi brālēni un māsīcas, un, kad es māsīcai pavaicāju, vai jaunākais brālēns ir karaļa krustdēls, viņa teica – nē, vajag, lai būtu septiņi puikas. Tad, lūk, šajā grāmatā rodams stāsts par šādu ģimeni, kurā ir septiņi puikas. Jaunākais – Barts, dzimis 1964. gadā, kļuva par karaļa krustdēlu un rakstnieku – izcilu un slavenu rakstnieku. Tie ir stāsti par bērnību, kad jaunākais no septiņiem brāļiem apgūst pasauli. Tajos ir jocīgi gadījumi un patikšanas, arī sīkas un ne tik sīkas nepatikšanas un smagumi, ļoti nopietnas lietas, bet tie izstāstīti fantastiski vienkārši, pat jautri. Tulkojot šo lielisko grāmatu, es sapratu, kāpēc autoram par viņa darbiem pasniegtas daudzas prestižas literārās prēmijas, arī bērnu literatūras Nobela prēmija – Astridas Lindgrēnes balva.”
“Biju klāt saviļņojošajā ceremonijā, kad tika nosaukts Barta Mūjārta vārds. Sirds salēcās, un īpaši jau tāpēc, ka jau iepriekš bijām nolēmuši izdot divus šī flāmu autora grāmatu tulkojumus. Tas ir īpašs brīdis, kad uzrunu saka balvas ieguvējs, žūrijas pārstāvji, Astridas Lingrēnes mazdēls. Vēl pēc pusotra mēneša Zviedrijas princese Viktorija noslēguma pasākumā Stokholmā balvu pasniegs laureātam. Pavisam īpaši ir piecpadsmit minūtes pēc oficiālās daļas noslēguma Boloņā tikties ar 2019. gada pasaulē lielākās literārās balvas laureātu ceremonijas beigām, apskauties, kopā svinēt un dzirdēt vārdus “Es tik ļoti priecājos, ka jūs abas šīs manas grāmatas izdosiet arī latviešu valodā! Paldies!” Viņš runā par savu jaunāko grāmatu “Tagad visus sauc Sorry” un lielisko grāmatu “Brāļi” (Broeres), kas ir siltuma un humora piesātināts stāsts par rakstnieka ģimeni - septiņiem brāļiem.” (Inguna Cepīte)
Stāsts ieguvis prestižo nacionālo balvu ''Woutertje Pieterse Prijs''. Vauteriņš Pīterse ir Amsterdamas puika no 19. gadsimta klasiķa Multatuli darba “Idejas” – zinātkārs, stīvas sabiedrības morāli nepieņemošs. Šo lielo balvu piešķir literatūras darbiem, kuros nav didaktikas vai moralizējošas ievirzes. Grāmatā “Brāļi” tādas, protams, nav. (Starp citu, šī balva piešķirta arī Tōna Telehena grāmatai “Skolotāja Krāsne”, kuru savulaik arī izdevis “Pētergailis”.)
Barts Mūjārts ir dzimis 1964. gadā un dzīvo Antverpenē, Beļģijā. Literatūrā viņš debitējis 19 gadu vecumā ar godalgoto romānu “Duet met valse noten” (1983). Viņa lielajā un daudzveidīgajā darbu kopumā ir vairāk nekā 50 nosaukumi, sākot no bilžu grāmatām un jaunatnes romāniem līdz dzejai, par kurām iegūtas dažādas literārās godalgas un prēmijas. Viņa grāmatas ir tulkotas vairāk nekā 20 valstīs. Barts Mūjārts raksta arī televīzijas scenārijus un lugas teātriem, ir tulkojis vairākus romānus un pasniedz radošo rakstīšanu.
Žūrijas komentārā teikts: “Barta Mūjārta kompaktā un muzikālā valoda vibrē no apspiestām emocijām un neizteiktām vēlmēm. Viņš attēlo attiecības krīzes brīdī ar kinematogrāfijai raksturīgu tūlītēju mirkļā tvērumu, pat ja viņa sarežģītie stāstījumi piedāvā gluži jaunus tālākejamus ceļus.“ Barta Mūjārta spilgtais darbs pierāda to, ka bērniem un jauniešiem paredzētajām grāmatām ir pašsaprotama nozīmīga vieta pasaules literatūrā. ”
“Kad man bija deviņi gadi, es lasīju Astrīdas Lindgrēnes grāmatas, un Astrīdas Lindgrēnas pasaule bija kā mana ģimene, mūsu reālās pasaules bija līdzīgas. Vēlāk es redzēju, ka viņas pasaule ir saistīta ar iekļaušanu. Un tas bija mierinoši, jo es kā jaunākais savā lielajā ģimenē biju vientuļš. Un tas ietekmēja manu darbu. Es vēlos paplašināt bērnu literatūras robežas,” sacīja Barts Mūjārts, kad viņam paziņoja par balvu.
