"Attiecību sākumposmā ir diezgan dabiski, ka mēs runājam, mēs esam ļoti ieinteresēti, bet, laikam ejot, reizēm tas nāk arī komplektā ar to, ka mēs kļūstam par vecākiem, mūsu sarunas pārvēršas – tās kļūst mazāk dziļas, to saturs mainās, biežums mainās un kaut kādā mērā mēs varētu teikt, ka sarunas regresē. Un reizēm šīs sarunas pāriet tādā galvenokārt sadzīviskā un organizatoriski orientētā plāksnē. Mēs vairs nesarunājamies par personīgiem pārdzīvojumiem, bet daudz vairāk par to, kurš izņems bērnus no skolas, no dārziņa, kur aizvedīs, ko nopirks, – līdz ar to mēs pazaudējam to īpašo sajūtu, kas mūs savulaik satuvināja," pauda Nansija Lībiete.
Tāpat viņa skaidroja, ka
"reizēm, ilgāk esot kopā, mēs secinām, ka ir kādi temati, kuri mūs vienmēr noved pie kaut kādām domstarpībām, un tāpēc, mīļā miera labad, sarunas pāriet tā saucamajos "drošajos tematos".
Vai arī reizēm mēs skaidri zinām, ka, ja mēs sāksim runāt par šo vai to tematu, tad mēs nonāksim strupceļā, iespējams kāds "izslēgs skaņu", un tas nozīmē, ka uz vairākām dienām mūsu komunikācija ir sabojāta. Un reizēm ir tā, ka kaut kā tas notiek, ka mēs pārstājam sarunāties, ka tās sarunas ir ļoti, ļoti nabadzīgas, un sanāk, ka tas, kas mūs sākumā tuvināja, tas, kas bija mūsu mīlestības bankas papildinātājs, galvenais papildinātājs, kas emocionāli radīja tos tiltus starp mums, tas vairs netiek lietots."
Pastāv dažādi pieņēmumi, kas attur no sarunāšanās. "Viens no tādiem pieņēmumiem ir tas, ka cilvēku, kuru es pazīstu, – nu, es viņu pazīstu. Man nav atkārtoti jārunā par tēmām, par kurām mēs kaut kad sākumā izrunājām. (..) Tas ir arī diezgan bīstami, jo tas nozīmē, ka tas cilvēks vairs nav nekādā mērā man pārsteigums. Viņš var man kļūt garlaicīgs, jo es jau viņu zinu. (..)
Mums ir sajūta, ka es otru cilvēku zinu un man ar viņu vairs nav jārunā par tām lietām, kas viņam ir svarīgas, ko viņš pārdzīvo, tāpēc ka ir šis pieņēmums, ka es otru cilvēku zinu,"
pauda Nansija Lībiete.
"Otrs pieņēmums, kas reizēm mūs attur no sarunāšanās, ir tas, ka, ja kāds mani mīl, viņam ir mani jāsaprot bez vārdiem. Un, protams, mēs varam saprast šo lielisko sajūtu, ka otrs saprot mani bez vārdiem, bet, no otras puses, – lai cik ļoti kāds mani mīlētu, nevienam, nevienam nepieder šī maģiskā spēja nolasīt manas domas. Un tas nozīmē, ja es kaut ko vēlos, ja kaut kas man ir svarīgi, man ir "jāieslēdz skaņa", man par to ir jārunā. Pretējā gadījumā, pieņemot, ka otram ir jāsaprot, ko es vēlos, nepasakot, es nonāku pie vilšanās, ka viņš mani "nenolasa" (..) Vienīgais laiks, kad mēs varējām nerunāt un kad kāds centās mūs "nolasīt", bija tad, kad mēs bijām mazi bērni un mēs nemācējām runāt," uzsvēra Nansija Lībiete.
Viņa skaidroja arī sarunāšanās traucēkļus, kā pirmo minot vērtējošu attieksmi:
"Kad runātājs sāk runāt, klausītājs kaut kādā brīdī sāk vērtēt to, kas tiek teikts, un tas nozīmē, ka klausītājs vairs nespēj sekot runātājam, jo viņš sāk nodarboties ar to, kāda ir viņa attieksme pret to, kas ir teikts, ko viņš par to domā,
un sanāk, ka tā saruna netiek novesta līdz galam, tas nozīmē, ka kaut kādā mērā tas runātājs paliek viens pats tajā sarunā."
Tāpat ar vērtējošu attieksmi kopā nāk atbildes gatavošana. "Tajā brīdī, kad man rodas kaut kāds vērtējums, kaut kāda attieksme, kaut kāds komentārs, man gribas kaut ko pateikt šajā sakarā. Un ļoti bieži tas nozīmē, ka es arī lecu iekšā sarunā, ka es pārtraucu, es izsaku kādu komentāru, es jautāju, bet es varbūt neesmu noklausījusies līdz galam. Un nereti ir dzirdēts, ka tieši vistuvākie cilvēki ir tie, kas pašā saknē nocērt mūsu vispārdrošākās idejas, tāpēc ka viņiem ir šī vērtējošā attieksme," pauda Nansija Lībiete.
Kā vēl vienu būtisku sarunāšanās traucēkli Lībiete minēja pārtraukšanu, kas reizēm arī notiek tādā veidā, ka otram tiek "uzrunāts virsū". "Jūs kaut ko stāstāt un pēkšņi otrs kaut kādā veidā pievērš uzmanību kaut kam citam, pajautā pavisam par citu tematu, un tas nozīmē, ka tajā brīdī, tad, ja es esmu runātājs, man ir sajūta, ka tas, ko es saku, nav pietiekami svarīgi otram vai arī es pati neesmu pietiekami svarīga. Un skaidrs, ka tas traucē sarunāties, tas traucē veidot šo dziļo emocionālo saikni, ko mēs varam nodrošināt caur sarunām," skaidroja speciāliste.
"Vēl viens ļoti būtisks traucēklis attiecību sarunās ir tas, ka reizēm mums ir sajūta, ka mums ir jādod otram padoms.
Kāds grib vienkārši kaut ko pastāstīt, un mums uzreiz ar vērtējošo attieksmi kopā iet arī šī ideja par to, ka man kaut kā otram ir jāpalīdz, ka man kaut kā ir jāiedarbojas," pauda Nansija Lībiete.
Par traucēkli viņa arī norādīja sarunas, kurās jau pašā sākumā ir zināms, ka tās ir neizrunājamas. "Saruna, kurā mēs zinām, kāds būs ievads, kāds būs iztirzājums un kāds būs nobeigums, un mēs ejam pa apli. Un sanāk, ka mēs kaut kādā mērā gribam ābolkūku, bet izmantojam omletes recepti. Un, lai mainītu šo sarunas musturu, lai tā saruna nebūtu tas pats vēlreiz, tas nozīmē, ka mums ir jāmaina kaut kas tajā, kā mēs sarunājamies."
Lai uzlabotu sarunas, sistēmiskā ģimenes psihoterapijas speciāliste iepazīstināja ar drošajām investīcijām jeb pieejām, kas noder jebkurās sarunās, bet īpaši vecāku un partneru sarunās.
Viena no drošajām investīcijām, ko viņa ieteica izmantot sarunās, ir ieinteresēta un ziņkārīga attieksme.
Norādot, ka "tas ir tieši tas, kādā veidā mēs sarunājāmies tad, kad mēs tikko iepazināmies, kad mēs viens ar otru runājām stundām, un ne vienmēr bija tā, ka mums interesēja tas temats. (..) Ļoti bieži mums tas temats neinteresē, bet mums interesēja tas stāstītājs, un tāpēc mēs izrādījām šo attieksmi."
"Nākamā tāda droša investīcija jeb ļoti, ļoti vērtīgs piegājiens, kā sarunās veicināt tiltu starp abiem sarunātājiem, ir, nevis, ka mēs vienkārši dalāmies par to, kur es biju, ko es darīju, ko es dzirdēju. (..)
Drīzāk vērtīgi ir tad, ja es padalos ar to, kas man bija tajā piedzīvojumā, kurā es biju, svarīgi. Kas ir tas, ko es tur piedzīvoju. Vairāk sevis. Vairāk emocionālo piedzīvojumu (..) Caur to es iedodu otram cilvēkam vairāk redzēt manu pasauli, vairāk saprast, kā es to piedzīvoju.
Jo nav tik daudz svarīgi šie notikumi, kas ir bijuši, bet daudz svarīgāk ir, ko man tas nozīmē, kādu nozīmi es tam piešķiru, kā es to uztveru, kas ir tās manas sajūtas, kas man rodas, piedzīvojot vienu vai otru lietu," skaidroja Nansija Lībiete.
Savukārt trešā pieeja, ar ko iepazīstināja speciāliste, īpaši noderīga ir tad, kad radušās kādas domstarpības, diskusijas par to, kā kaut kas īstenībā bija. "Tas, ko mēs bieži darām, mēs sarunājamies un to, ko es saku, uztveru, ka tas ir objektīvi bijusi vienīgā patiesība. Un tad es saku: "Nē, tu to teici tā un tā"; "Nē, tas bija tā un tā ". Un tas kaut kādā mērā ieved sarunu strupceļā. Un daudz vērtīgāk būtu pielikt tādu maziņu, maziņu papildinājumu, tādu subjektīvo papildinājumu, piemēram: "Es dzirdēju, ka tu teici" - nevis "tu teici" ; "Es redzēju, ka tu darīji to un to" – nevis "tu darīji to un to" ; "Man ir sajūta, ka tu tā un tā", ar to es it kā paņemu nost to objektivitāti tam, kas notika, bet es iedodu atziņu, ka varbūt es to redzēju nedaudz atšķirīgi no tā, kā tu to redzēji," norādīja Nansija Lībiete.
Izeja no konfliktiem un sarunu strupceļiem ir validācija. Proti, tad,
"kad mēs sarunājāmies ar otru cilvēku, mēs otram cilvēkam iedodam šo apstiprinājumu, ka es tevi dzirdu, es saprotu kādu daļu no tā, ko tu saki, bet tas ne vienmēr nozīmē, ka es piekrītu,"
skaidroja speciāliste. Validācija sekmē sajūtu, ka pat tad, ja partnera redzējums ir atšķirīgs, arī mans tiek sadzirdēts un respektēts.
"Un tad, ja mēs šādā veidā sarunājamies; tad, ja mēs izrādām šo ziņkārīgo, šo ieinteresēto attieksmi; tad, ja mēs sarunās vairāk parādām kaut ko no sevis; tad, ja mēs ne vienmēr to, ko mēs uzskatām par objektīvo patiesību, padarām par objektīvo patiesību, bet pieliekam šo mazo papildinājumu: "Man likās, ka tas bija tā un tā"; un tad, ja mēs validējam; tad, ja mēs iedodam šo apstiprinājumu otram cilvēkam –
"es dzirdu, ka tu redzi atšķirīgi", tad šīs sarunas mūs satuvina, tas veicina saprašanu un tas reizēm palīdz iemīlēties otrā cilvēkā no jauna,"
pauda Nansija Lībiete.