Ģimenes studija

Ciemos pie LTV kolēģiem Lauras Vondas un Ivana Milova

Ģimenes studija

"Mūsējās" - grāmata pusaudžiem un viņu vecākiem par izcilām Latvijas sievietēm

Bērns dodas uz dārziņu: kā veiksmīgāk iekļauties jaunajā vidē

Bez asarām un šķiršanās sāpēm uz dārziņu. Ieteikumi vecākiem veiksmīgam adaptācijas periodam

Uzsākt mācības bērnudārzā bieži ir problemātiski, sagādājot nepatīkamas emocijas bērniem un vecākiem. Abiem tās ir šķiršanās sāpes, bērnam dārziņš ir došanās nezināmā notikumā un nepazīstamā vidē, tāpēc svarīgi sākt šim notikumam gatavoties izzinot dārziņa dienas ritmu, bērna emocionālo un fizisko gatavību dārziņam.

"Ģimenes studija" podkāstā:

 

 

 

  • Savā lietotnē meklē - Ģimenes studija.

 

Garums - 50 min; jaunas epizodes katru darba dienu.

Ko bērnam nozīmē bērnudārza gaitu sākšana

“Uzvedība lv.” vadītāja Līga Bērziņa uzsver, ka bērniem būs šķiršanās sāpes, uzsākot bērnudārzu, tas ir jauns sākums, kas prasa došanos nezināmajā. Bērnudārzs bērnam raisa dažādas fantāzijas un asociācijas, tāpēc vecākiem ir jāpārrunā ar bērnu par to, kas notiek dārziņā, kāds būs dienas ritms, lai nav lielas atšķirības starp bērna iedomāto un reālo.

Nepieciešams trenēt bērnu šķirties. Ir būtiski atvadīties godīgi, ne izslīdēt klusu pa durvīm.

“Jo vairāk izvairīsimies, jo sāpīgāk atspēlēsies,” par atvadīšanos saka Līga Bērziņa.

Psiholoģe Vita Kalniņa uzsver būtisku niansi – bērna vecumu. Ar mazajiem bērniem nevar visu pārrunāt, jo bērnam nav izveidojusies spēja izturēt ilgu laiku bez vecākiem. Lielāki bērni ir gatavāki šķirties no vecākiem, mazāki bērni nav tam gatavi. Svarīgi, lai bērns nonāk vidē, kur var veidot piesaistes attiecības ar vismaz diviem cilvēkiem. Ja par to neparūpējas, bērns daudz slimo, jo ir hroniskā stresā.

Nozīmīgas bērnam ir adaptācijas dienas – dažas dienas, kad vecākiem ļauts būt kopā ar bērniem pirmsskolā. Vecāks iepazīst dienas ritmu, iepazīst skolotāju un skolotāja palīgu, var nodot informāciju par bērnu darbiniekiem, tas palīdz bērnam iejusties.

Bērni ir dažādi pēc temperamenta un dzīves pieredzēm, jāparedz laiks tiem, kuri ir lēnāki. Mammas galvenais uzdevums, ejot kopā ar bērnu grupiņā, ir vidutāja loma, palīdzot veidot uzticības pilnas attiecības ar bērnudārza darbiniekiem.

Bieži vecākiem pašiem bijusi slikta pieredze, tāpēc, vedot savu bērnu uz bērnudārzu, vecāki nejūtas droši,

pauž Vita Kalniņa.

Līga Bērziņa piekrīt, uzsverot: “Tā ir liela prasme, atdalīt savas emocijas no bērna emocijām. Palīdzēt emocionāli var tikai tad, ja pats ir emocionāli līdzsvarots.”

Gan lieliem, gan maziem nepieciešams zināt dienas plānu, lai nebūtu bezcerības sajūta situācijā, kad mammas nav blakus.

Kas nosaka to, cik ātri bērns adaptējas bērnudārzā

Svarīgi, cik bērns ir emocionāli gatavs dārziņam, spēj ilgi palikt viens.

Ir laba zīme, ka bērnam ir grūti šķirties no vecākiem, jāsatraucas, ja bērns gatavs palikt viens jebkurā kompānijā,

uzsver Līga Bērziņa.

Labi bērnam palīdz rutīna, saprotama dienas struktūra – kā notikumi seko cits citam.

Noteicošs faktors - kāda bērnam bijusi saskare ar citiem bērniem. Pusotrgadnieks var negribēt spēlēties ar citiem bērniem, un tas ir normāli.

Ja bērns atvadoties dārziņā, ieķeras vecākiem kājās un šņukst, tad nevajag taisnoties pasaulei – “mans bērns ir emocionāls, kautrīgs”. Bērns, kaut neprot runāt, saprot neverbālas lietas un tā var formēt savu identitāti un pašapziņu.

Nav normāli gaidīt, ka bērns viegli aizies uz pilnu dienu bērnudārzā un viss tur patiks, tās ir neadekvātas vecāku gaidas,

pauž Vita Kalniņa.  “Vecāki pat pārāk pieprasa no bērna, lai ir stiprs un paliek viens.

Padomājiet – pieaugušiem no septiņiem līdz septiņiem būtu jābūt svešā vidē starp svešiem cilvēkiem, pat intīmas lietas kopā jādara.”

Tāpat nevajag pēc bērnudārza prasīt no bērna vēl piedalīšanos pulciņos un citās aktivitātēs, tā vietā mājās vajag ļoti daudz kontakta ar vecākiem.

"Crea Kids" filiāles vadītāja Līva Pūpolberga-Garanča uzsver, ka svarīgi palaist bērnu dārziņā mēnesi vai divus pirms mamma sāk darba gaitas, lai bērnam var iedot kādu brīvdienu no dārziņa nedēļas vidū.

Ja mamma gan ar sirdi, gan ar prātu jūt, ka bērns nav gatavs dārziņam, jāpaliek mājās, ja ir tādas iespējas. Ja redz, ka bērnam ir sociālā trauksme vietās, kur daudz bērnu, tad vērts paskatīties ne tikai no rakstura, bet prasmju viedokļa. Līga Bērziņa vecākiem iesaka bērniem nodrošināt iespēju darboties mazos pulciņos, dodot vidi, kur bērns var atklāt, cik brīnišķīgi ir darboties kopā.

Tomēr skola un bērnudārzs atšķiras no mazām draudzēšanās grupiņām, jo vispār lielu daļu dzīves jāpavada ar cilvēkiem darbā vai skolā, kuri nepatīk, bet ar viņiem ir jāsadarbojas, šīs spējas ir jāattīsta.

 Strīdu dēļ dzīve nebeidzas, varam mijiedarboties un mācīties sadarboties.

Kā sekmīgi atvadīties no bērna. Ieteikumi vecākiem:

  • Lai sekmīgi atvadītos – sāk atvadīties pamazām. Spēlē atvadīšanās spēli – “Es iešu ārā uz minūti, atā, atā!”. Iziet ārā, tad zvana pie durvīm un nāk atpakaļ – “Es emu atpakaļ!”
  • Vecāki var arī pasēdēt aiz dārziņa durvīm, bet, lai bērns to zina.
  • Palīdz arī, ja raudošam bērnam saka – “Raudam vēl minūtīti, tad ejam iekšā.” Tā bērns sapratīs, ka izrādīt emocijas, justies nedrošam nav nekas nosodāms. Bērns raud un domā, ka šīs emocijas būs uz visu dzīvi, ja ir iezīmēta perspektīva - bērns zinās dienas rutīnu, tad bērns ātrāk saņemsies.
  • Atvadoties parāda pulksteni – “tad es tev būšu pakaļ”, kaut bērns nepazīst pulksteni.
  • Ja bērns raud, kad atstāj dārziņā un tad, kad paņem no dārziņa, tas signalizē, ka bērnam grūti pārslēgties no aktivitātes uz aktivitāti.
  • Padomāt par piesaistes objektiem – paņemt līdzi mīļmantiņu.
  • Nesākot bērnu kaunināt „Tu jau liels”, kā arī neļaujiet to darīt citiem cilvēkiem, it īpaši cilvēkiem, ar kuriem viņš paliks. Šajā vecumā bērns arī formē viedokli par sevi, un jūs tā iegūsiet ne tikai trauksmainu bērnu, bet arī bērnu ar zemu pašvērtējumu.

  • Nemēģinot aizlavīties prom, kamēr bērns spēlējas vai dara kaut ko citu interesantu. Jā, tas ir vienkāršāk, bet tas palielinās bērna trauksmi, un, iespējams, ar laiku viņam būs grūti, jo zemapziņa var sākt sūtīt signālus - Ja es aizmigšu, mamma pazudīs.

  • Veltot pietiekami daudz uzmanības un laika šķiršanās rituāliem.

  • Atgādinot sev, ka tas ir dabisks attīstības posms. Nevainojiet sevi par bērna emocijām. Vieni bērni šķiršanos un atšķirtību panes vieglāk, citiem tas ir smagāk, bet visi tam iziet cauri. Akceptējiet to, ka, iespējams, jūsu bērnam ir vajadzīgs vairāk laika, lai pierastu pie pārmaiņām.

  • Spēlējot spēles, kas palīdz mazināt šķiršanās trauksmi. Paslēpes, lomu spēles, priekšmetu slēpšanu utt. Arī spēlējot dažādas lomu spēles, kur mašīnas un lelles dodas uz darbu, uz bērnudārzu, uz veikalu. Risiniet dialogus, palīdziet rotaļlietām veidot veselīgus šķiršanās rituālus.

  • Stāstot, kur iesiet, ko darīsiet pat ja bērns neatbild – bērniem spēja uztvert verbālo informāciju attīstās ātrāk nekā spēja formulēt vārdos savu trauksmi. Tas bērnam palīdzēs veidot piemērotas atbildes galvā par to, kas notiek ar vecākiem, ja vecāku nav klāt.

  • Zīmējot dienas plānus. Ja bērnam ir grūtības ar impulsivitāti, ja viņam ir “visu vai neko pieeja”, tad viņam palīdzēs dienas plāni.

  • Iespēju robežās apmeklējot konkrēto bērnudārzu pirms oficiālā sākuma.

  • Izstāstot, ko tas nozīmē – iet bērnudārzā. Kā izskatās, kā izklausās bērnudārzs, kas tur notiek

  • Ļaujot bērniem skumt. Spēja izsērot un saņemties un uzsākt dzīvi ir svarīga, jo tas, kā bērns iemācīsies tikt galā ar šķiršanās sāpēm bērnībā noteiks viņa problēmu risināšanas ieradumus un prasmi veselīgi šķiries arī pieaugušo vecumā

  • Ievērojot bērna prasības pēc rutīnas. Ja bērnam ir svarīgs noteikta dienaskārtība, samaziniet spontatnitāti. Tieši paredzamība, drošība ir sākums bērna spējai elastīgi pieņemt pārmaiņas.

  • Mācot bērnam runāt par savām emocijām. Pateikt, ka viņš ir bēdīgs, priecīgs, noskumis. Runāšana palīdz sarežģīto emociju kokteili iznest ārpus sevis, atšķetināt un skatīties uz pasauli vienkāršāk, pamanīt tajā skaisto un interesanto.

  • Nodalot savas skumjas un trauksmi no bērna jūtām. Nereti bērni sāk raudāt redzot vecāku sāpes. Jūsu pieredze ir jūsu pieredze.  Runājiet ar bērnu par savām skumjām. Jūs arī tam gājāt cauri, un tas bērnam radīs sajūtu, ka viņi nav vienīgie pasaulē, kuriem viss ir tik sarežģīti. Tas mācīs bērnam emocijas formulēt vārdos

  • Izvairoties no neveselīgiem rituāliem – piemēram, kad atnāk vecmāmiņa vai kāds cits pieskatītājs, bērni zina, ka vecāki dosies prom. Reakcija ar laiku būs vētraina, un visi cietīs no šī modeļa, it īpaši  mīlošie vecvecāki. Tātad, aiciniet ciemos arī, kad nekur netaisāties doties.

  • Izmantojot veselīgu humoru. Sakiet, ka negribat doties prom un ļaujiet, lai bērns jūs izstumj pa durvīm. Pasakiet “atā” un ejiet darba drēbēs kļūdaini ārā, piemēram, uz vannas istabu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti