“Orientēšanās ir ģimenes sports,” pārliecināts Edgars, un viņam ir sava teorija par to.
“Ģimene var pacietīgi iemācīt vai pats vari iemācīties šo sporta viedu tieši ģimenē. Ģimeņu sports arī tāpēc, ka tas ir ļoti demokrātisks; ir sacensības, kas notiek kā liels festivāls, kur daudziem sasniegumi nav galvenais, svarīgi ir būt visiem kopā un dabā,” stāsta Edgars.
Kristīne vērtē, ka orientēšanās ir ģimenes sporta veids, jo ir daudz grupu, kurās notiek sacensības.
“Var piedalīties bērni jau no astoņiem gadiem, un ir arī distance senioriem 80 gadu vecumā.
Bieži ir tā, ja ģimenē viens orientējas, vai nu pārējie pievērsīsies šim sporta veidam, vai nu ģimene izjuks,” atzīst Kristīne.
Gan Edgara, gan Kristīnes tēvs abi bijuši profesionāli biatlonisti, bet jau jaunībā hobija līmenī izmēģinājuši orientēšanos, pēc tam vairāk pievērsušies tieši šim sporta veidam. Tas arī bijis pamudinājums bērniem uzsākt orientēšanos. Edgars ir izvēlējies kļūt par profesionālu sportistu. Viņš stāsta, ka sports ir bijusi viņa kaislība jau kopš bērnības. Tagad gan tas ir atvirzījies nedaudz otrajā vai trešajā plānā, jo ir ģimene un uzņēmums, kas jāattīsta. Viņš veido savu sporta apģērbu zīmolu.
“Es jau agrā vecumā domāju, ka gribu būt profesionāls sportists, pamatskolā piedalījos visur pēc kārtas, varbūt daļēji tāpēc arī, ka tētis bija sporta skolotājs.
Pāraugšana par profesionāli bija mana konsekventa iešana uz to visu laiku. Bija brīži, kad kļūdas pieļāvu, tāpēc var būt arī tik vēlu. Formāli par profesionāli kļuvu 27 gadu vecumā.
Bet tas bija mans mērķis. Savus sapņus lielos vilcienos šajā sporta veidā esmu piepildījis,” atzīst Edgars.
Tāpat Edgars bilst, ka liela loma ir ģimenes atbalstam.
“Viņam ir vairāk dots kā sportistam, viņš kā cilvēks ir tāds, kas iet uz mērķi daudz vairāk nekā es. Es viņu saprotu, jo sportot ir forši,” uzskata Kristīne.
Bertuku ģimenē aug divi dēli – piecgadnieks Jurģis un divgadnieks Jēkabs, un Kristīne ar bērniem braukusi Edgaram līdzi uz nometnēm, daudz ceļojuši un pavadījuši laiku kopā Edgara aktīvo sporta gaitu laikā. Tāpat pavasarī un vasarā gandrīz katras brīvdienas Kristīne un Edgars dodas uz sacensībām un bērni parasti ir līdzi, viņi redz, ko dara vecāki un viņu draugi. Jurģis jau ir pamēģinājis piedalīties pirmajās bērniem domātās sacensībās. Puikas zina, ko nozīmē skriet, skriet pa mežu, bet viņiem nebūs jākļūst par orientieristiem tikai tāpēc, ka abi vecāki trenējas šajā sporta veidā.
Un viņi visi kopā šajās dienās ir devušies uz Alūksni uz orientēšanās sacensībām "Kāpas 2019", kurās vis arī piedalās. "Kāpas 2019" ir trīs dienu orientēšanās sacensības jeb vasaras centrālais notikums Latvijas orientēšanās dzīvē.
Tieši orientēšanās Kristīni un Edgaru arī satuvinājusi.
“Mēs bijām pazīstami, abi startējām jauniešu izlasē, tad arī junioru izlasē. Sākām kopā trenēties, kad atnācām uz Rīgu mācīties. Treniņi un kopīgas paskriešanas pārauga draudzībā. Šobrīd pat mazāk laika ir kopā abiem paskriet,” atzīst Kristīne.
Arī tagad abi dodas reizēm kopā skriet.
“Trenēšanās režīms ir ļoti mainījies, kopš ir ģimene,” piekrīt Edgars. “Tiešām kopīgās paskriešanas reizes ir ekskluzīvs pasākums, tā ir vienkārši iespēja pabūt divatā.
Tas arī varētu būt kaut kas cits – pastaiga, pasēdēt uz soliņa. Mums tā ir skriešana, kas šķiet pats par sevi saprotams.”
Bet stāstot par ģimenisku kopābūšanu, Kristīne aicina jaunos vecākus nebaidīties un ceļot kopā ar bērniem.
“Man kā sievietei, kā jaunai māmiņai šādi braucieni bija kā izraušanās no ikdienas rutīnas. Mums abiem ar Edgaru ļoti patīk ceļot. Arī bez bērniem esam kaut kur izrāvušies, bet pašsaprotami liekas viņus ņemt līdzi. Cerams, arvien vairāk viņi atcerēsies no šiem ceļojumiem,” bilst Kristīne.
Tāpat Kristīne atklāj, ka nedaudz trenējusies, arī gaidot abus bērnus, un drīz vien pēc dzemdībām atsākusi treniņus, bet neuzliekot nekādus nepārvaramus mērķus. Vienkārši, lai būtu dabā.
