Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija" šo paradumu vērtēja antropoloģe, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Māra Neikena un kārtības konsultante, trīs bērnu mamma Mārīte Martinsone.
"Patiesībā manā ģimenē, man šķiet, mēs diezgan maz esam saglabājuši. Tās ir šīs [jaundzimušo] aprocītes, arī dāvaniņas, kas ir bijušas vērtīgas tieši uz bērniņa piedzimšanu, nedaudz arī apsveikumu kartiņas, un noteikti tie ir bērnu zīmējumi, darbiņi no bērnudārza, kā arī pašas būtiskākās, svarīgākās skolas lietas," atklāja Martinsone.
Viņa norādīja, ka šie priekšmeti viņai simbolizē pašas svarīgākās atmiņas un emocijas.
"Manuprāt, tas apjoms, ko es glabāju, ir salīdzinoši mazs, un tas šķiet pats svarīgākais, vērtīgākais, kas tieši ir. Tas ir arī kritērijs, pēc kā es izvērtēju.
Visu es nepaturu, jo visu paturēt nevar, bet tieši to svarīgāko, pašu vērtīgāko gan, kas man ir visciešāk klāt sirsniņai, kas palīdz atcerēties tos svarīgākos brīžos," Martinsone stāstīja.
Cilvēki dažādiem priekšmetiem bieži pieķeras tieši tāpēc, ka tie vēsta par konkrētu pieredzi, to stāsts ir daudz plašāks, nekā varētu šķist.
"Ja mēs skatāmies uz to, kāpēc cilvēki vispār pieķeras lietām, bieži vien no tādām plašākajām atbildēm ir tāda, ka dažādi priekšmeti, ko mēs dzīves laikā ļoti dažādās attiecībās iegūstam, vai nu tās ir dāvanas, vai drēbes, ko paši pērkam, tās ļauj stāstīt citiem cilvēkiem par to, kas mēs esam, kādas mums ir attiecības ar citiem cilvēkiem. Tāpēc tās lietas nav tikai lietas, tās vēsta par pieredzi, par to, kādi man ir draugi, kādā ģimenē es esmu augusi," vērtēja Neikena.
Tieši tāpēc ļoti bieži šīs kastes vai atvilktnes, kas pilnas ar atmiņām, mīļākas ir pašiem vecākiem, nevis bērniem, bet tas nebūt nenozīmē, ka bērniem tās nav svarīgas.
"Bieži vien tādas lietiņas, ko pats bērns pat neatceras, ka ir lietojis, ir svarīgākas pašam vecākam, kurš atceras sevišķi tos pirmos gadus, kas ir bijuši smagi un grūti, audzinot bērnus, jo tas ir liels darbs un prasa lielu ieguldījumu. Tas ir veids, kā cildināt šo atmiņu, pieminēt to brīdi, to mīļumu, kas ir bijis ar bērnu, un arī tās grūtības," analizēja Neikena.
"Bet arī maziem bērniem tas ir ļoti svarīgi. Un, kas ir vērtīgi, manuprāt, ko mēs praktizējam mājās, – ka mēs šīm mazajām lietiņām arī regulāri izejam cauri.
Mēs atveram atvilktni, kasti un kopā ar mazajiem bērniņiem kopā izskatām, kas tad tur ir, ko tas nozīmē, no kurienes tas nāk, kāda atmiņa un emocija tam ir piesaistīta. Un bērni īstenībā to ļoti izbauda un viņiem ļoti patīk," piebilda Martinsone.
Viņa visiem vecākiem ieteica neturēt mīļās atmiņu lietas kaut kur dziļi nobāztas bēniņos vai plauktā, bet ik pa laikam kopā ar bērniem tās pārcilāt, jo tad jau tas kļūst par procesu ar pievienoto vērtību.
"Mazi bērni, kad viņi spēlējas ar mantiņām, visas lietas, ko viņi dara, tas ir veids, kā viņi socializējas, kā apgūst pasauli. Viņš iemācās, kā lietas menedžēt, ko darīt. Tajā skaitā viņš skatās arī, kā vecāks izturas pret lietām. Vecāki, kas tiešām glabā šīs mantiņas un rūpējas par to, lai tās būtu kaut kad nākotnē apskatāmas, tas jau arī ir kā tāds mīlestības apliecinājums kaut kādā ziņā. Proti, bērns redz, ka vecāks par viņu ir domājis ilgtermiņā, un viņš to tālāk pārnes arī saviem bērniem, to attieksmi kopumā pret savu bērnu," piekrita Neikena.