“Es jau no pašas bērnības zināju, ka es šeit mācīšos, ka gribu būt ārste. Kad man bija trīs gadi, es vecākiem paziņoju, ka es būšu ārsts, ka būšu bērnu ārsts. To vienmēr esmu vēlējusies,” par savas profesijas izvēli pauž Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārste, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) zinātniece Madara Auzenbaha.
Madaras Auzenbahas bērnības apņēmība vēlāk īstenojusies pieaugot. Tagad viņa strādā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā un paralēli tam Rīgas Stradiņa universitātē pievērsusies zinātnei.
“Rūpējos par bērniņiem ar retām slimībām. Dažiem no viņiem ir iespējama ārstēšana, par dažiem es varu tikai rūpēties. Ar to ciešā saistībā ir arī mans zinātnieces darbs. Mēs pētām dažādu retu slimību ģenētiku,” savu darbu raksturo Auzenbaha.
Kolēģi Madaru gan cilvēciskā, gan profesionālā līmenī raksturo ar vislabākajiem vārdiem.
RSU Molekulārās ģenētikas zinātniskās laboratorijas vadītāja Linda Gailīte uzsver, ka Madara ir draudzīga, atraktīva, komunikabla: “Sadarbojas ar visiem un, manuprāt, laboratorijā mums nodrošina komandas garu, saliedētību. Madara ir nenovērtējams kolēģis, kas bīda savas zinātniskās idejas un piedod praktiskumu un reālismu mūsu pētījumiem. Viņa ir arī ārsts, pediatrs, un reizēm zinātniskā laboratorijā, esot prom no pacientiem, zūd sasaiste, kāpēc mēs kaut ko darām.“
Šobrīd Madara ar kolēģiem pievērsusies projektam, pētot retu slimību – muskuļu atrofiju. Projekta ietvaros Latvijā tiek veikts jaundzimušo skrīnings, pārbaudot DNS analīzes.
Madara Auzenbaha spinālo muskuļu atrofiju raksturo kā ļoti retu ģenētisku saslimšanu: “Esam aprēķinājuši, ka tā ir apmēram vienam no 9000 jaundzimušo. Bērniņš var būt pilnīgi vesels un vecāki neko neredz. Bērns ir smuks un smaidīgs, var pat apgūt pirmās iemaņas.”
Tomēr vēlāk muskuļi sāk bojāties un bērns savas iemaņas zaudē. Rezultātā viņš var kļūt par invalīdu vai pat iet bojā. Latvijā šīs retās slimības ārstēšanu apmaksā valsts. Būtiski ir spinālo muskuļu atrofiju konstatēt pēc iespējas agrāk. Tas var nodrošināt bērnam lielākas cerības uz pilnvērtīgu dzīvi.
“Mūsuprāt, ir ļoti svarīgi uzsākt ārstēšanu, pirms bērniņam ir parādījušies simptomi. Šogad piedzīvojām ļoti lielu veiksmes stāstu. Atklājām [saslimšanu] vienai mazai meitenītei, un mums izdevās uzsākt ārstēšanu septiņpadsmit dienu vecumā, kad bērniņam vēl nebija nekādu simptomu. Ceram, ka izdosies viņai dzīvot simptomu brīvu dzīvi,” ar panākumiem dalās Auzenbaha.
Madara vēlētos, lai nākotnē šāds jaundzimušo skrīnings tiktu ieviests visā valstī visiem jaundzimušajiem. Tas ļautu laicīgi ārstēt dažādas retas saslimšanas.
Viņas veiktais pētījums ir parādījis, ka tas tiešām ir tā vērts.
Katru dienu Madara uz savu darbu gan slimnīcā, gan universitātē dodas ar prieku.
Madara Auzenbaha uzsver, ka viņai ir ļoti paveicies, “jo man nav profesija, nav darbs – man ir dzīvesveids. Es tiešām dzīvoju ar saviem pacientiem, ar savu darbu. Man tas ļoti, ļoti patīk un ir prieks, ja kādam izdodas palīdzēt.”
