LSM.LV par LTV1 raidījumos “Mūziķene” apskatītajiem mūzikas instrumentiem publicē detalizētāku rakstu – atbildes uz iespējamiem vecāku jautājumiem par lietām, ar kurām var saskarties bērni, uzsākot mācīties instrumentu. Šajā rakstā piedāvājam informāciju, kas saistīta ar fagota spēles apguvi mūzikas skolā.
Kas ir fagots?
Fagots ir lielākais koka pūšamais mūzikas instruments. Tas sver apmēram 3 kilogramus un sastāv no sešām daļām: zābaka, labā un kreisā spārna, zvana, esītes (metāla pievadcaurulītes) un mēlītes. Tā korpuss visbiežāk tiek gatavots no kļavas koka.
Kur spēlē fagotu?
Fagots visbiežāk sastopams akadēmiskajā mūzikā – simfoniskajā un pūtēju orķestrī, dažādos ansambļos, kā arī solo.
Kāda ir fagota izcelsme?
Tiek uzskatīts, ka ideja par mēlītēm un mēlīšinstrumentiem radusies no zāles stiebra, no kura izvilinot skaņu, varēja imitēt garu balsis. Līdz šim senākos mēlīšu pūšaminstrumentus izdevies atrast Eirāzijas kontinentā, taču to precīzu vecumu identificēt ir ļoti grūti, jo atšķirībā no, piemēram, senajām flautām, tos neizgatavoja no kaula, kas līdz mūsdienām saglabājas labāk.
Pirmie mēlīšu instrumenti tika izgatavoti no izkaltušiem dārzeņiem, to šaurākajā galā izgrebjot caurumiņu, kur ievietoja mēlīti. Ar šādu instrumentu darināšanu parasti nodarbojās bērni, grebjot kukurūzas stublājus, rīsu stiebrus un upes niedres, taču “profesionālu” instrumentu mēlītes gatavoja no koka vai zoss spalvas. Ātri izveidojās divi mēlīšu veidi: vienkāršās, uz kuru principa vēl joprojām balstās klarnetes un saksofona spēle, un dubultmēlītes – salocītas vai sastiprinātas kopā no kāda dabas materiāla – kuras mūsdienās izmanto obojas un fagota spēlē.
17. gadsimtā vairāki teorētiķi traktātos ļoti detalizēti aprakstīja mūzikas teoriju un instrumentu evolūciju, un viens no tiem – vācu zinātnieks un matemātiķis Atanāsiuss Kirhers (Athanasius Kircher, 1602–1680), savā darbā pieminējis dulčiānu – mūsdienu fagota priekšteci, kura vārda sakne “dolce” latīņu valodā apzīmē tā saldo un maigo tembru.
18. gadsimtā rodas fagots mūsdienu izpratnē, tam bija četras korpusa daļas: zābaks, kreisais un labais spārns un zvans, kas to atšķīra no viendaļīgā dulčiāna. Cilvēks, kas radīja šo prototipu, visticamāk, bija Žaks Otetērs (Jacques-Martin Hotteterre, 1674–1763) – viņš bija arī pirmās baroka obojas un traversflautas izveidotājs. Iespējams, pateicoties tam, ka fagots ir saliekams no tik daudz daļām, to nosauca par “fagotto” – “fagottez” franču valodā nozīmē “žagaru saišķis”. 18. gadsimta fagotam bija 3–4 klapītes, taču, mūzikas laikmetiem mainoties, klapīšu skaits arvien pieauga – mūsdienu fagotam ir no 20 līdz pat 28 klapītēm, no kurām deviņas ir kreisā īkšķa “pārvaldībā”.
Cik ilgi mūzikas skolā jāmācās fagota spēle?
Fagotu mūzikas skolā mācās sešus gadus. Prātīgi ir šī instrumenta spēli sākt apgūt apmēram 10–11 gadu vecumā, lai bērns salīdzinoši smago instrumentu spēj noturēt, kā arī kreisās rokas aptvēriens būtu vieglāks un ērtāks. Dažās skolās ir pieejams arī mazais fagots – tādā gadījumā instrumentu var sākt mācīties arī ātrāk.
Kā tikt pie sava instrumenta, un kādas ir izmaksas?
Visbiežāk fagotu iespējams izīrēt no mūzikas skolas (īres maksa mēnesī ir daži eiro). Par sava personīgā instrumenta iegādi parasti jāsāk domāt tikai, ja mācības tiek uzsāktas mūzikas vidusskolā. Labākās kvalitātes fagots ir tikpat dārgs kā smalka mašīna, taču studentu instruments maksā vismaz 5000 eiro.
Kas būtu jāzina par instrumenta uzturēšanu?
Fagots, tieši tāpat kā jebkurš cits instruments, ir jāsaudzē un rūpīgi jāuztur kārtībā. Tā kā fagota korpuss ir no koka, ļoti svarīgi ir pēc katras spēlēšanas reizes atbrīvoties no mitruma, kas sakrājies instrumenta iekšpusē, izslaukot to ar īpašu lupatiņu – pretējā gadījumā koks sāks plaisāt.
Viens no būtiskākajiem un piņķerīgākajiem aspektiem fagota spēlē ir mēlīte: mūzikas skolā tās iegūšanas procesā visbiežāk palīdz specialitātes skolotājs un tās tiek pirktas jau gatavas, taču ir arī fagotisti, kuri mēlīšu gatavošanas mākslu ir apguvuši paši. Parasti mūzikas skolas bērni apritē tur divas mēlītes, lai vajadzības gadījumā tās varētu mainīt – vienu dienu mēlīte skan labi, taču citu vairs ne – it kā arī tai būtu savs “garastāvoklis”. Diemžēl jauna mēlīte nevar atrisināt toņa problēmas – tai vajadzīgs laiks – no vienas līdz divām nedēļām, līdz tā skan labi, tāpēc vēl jo svarīgāk ir spēlēt vairākas mēlītes pārmaiņus, turot tās gatavībā. Vienlaicīgi jāatceras arī tas, ka viena mēlīte kalpos tik ilgi, cik daudz to spēlēs – jo vairāk, jo ātrāk tā nolietosies (saplīsīs).
Kam jāsagatavojas, uzsākot spēlēt fagotu?
Pirmkārt, jāņem vērā fizioloģiskie aspekti – lai spēlētu šo instrumentu, bērnam ir jābūt pietiekami lielam augumā un jāpiemīt zināmai fiziskajai izturībai, lai to spētu ilgstoši noturēt un nenogurt, strādājot ar elpu un mācoties meistarīgi kontrolēt lielo gaisa daudzumu. Liela priekšrocība ir, ja, uzsākot mācības, ir jau nomainījušies kaula zobi, jo, ja šis process notiek, mācoties fagota spēli, tas visu var mazliet sarežģīt, jo zobi ir kā balsts lūpām.
Otrkārt – pūšaminstrumenti ir lieli “nodevēji”: ja neesi spēlējis kaut tikai dažas dienas, tas ir ļoti jūtams – pazudusi elpas stabilitāte un lūpu izturība. Tāpēc nepieciešams trenēties katru dienu, jo īpaši mācību sākumā – kaut 20 minūtes dienā. Jāatceras, ka skolotājs nevar iemācīt spēlēt instrumentu – skolotājs var tikai palīdzēt. Lielākais darbs ir jāiegulda pašam jaunajam mūziķim, ar instrumentu pavadot daudz laika, iepazīstot un palēnām pierodot pie tā. Šī iemesla dēļ ļoti svarīgi ir jau no paša sākuma izvēlēties “savu” instrumentu, tādu, kas pašam patīk un interesē.
Kāds ir mācību process mūzikas skolā?
Mūzikas skolas audzēkņiem katra semestra beigās jākārto eksāmens, kurā parasti atskaņo divus skaņdarbus. No 2. klases semestra vidū jākārto vēl viens pārbaudījums – tehniskā ieskaite, uz kuru tiek gatavotas gammas un etīdes (mazi skaņdarbiņi, kuri paredzēti instrumenta spēles izkopšanas tehnikai). Ja jaunajam mūziķim īpaši labi sokas instrumenta spēlē, skolotājs aicinās piedalīties arī mūzikas skolas rīkotajos koncertos, kuros varēs iegūt pirmo skatuves pieredzi. Papildus muzicēšanai duetā ar koncertmeistaru audzēknim, atkarībā no tā, vai konkrētajā mūzikas skolā šādas nodarbības ir pieejamas, būs iespēja spēlēt arī orķestrī un ansamblī.
Kādas ir attīstības iespējas ārpus mūzikas skolas?
Vēl viens mērķis, kuram daudzi mūzikas skolas bērni regulāri gatavojas, ir mūzikas konkursi. Konkursu mērķis ir attīstīt un pilnveidot jauno mūziķu spēles prasmes, sekmēt interesi par mūziku, veicināt apmācības procesa kvalitāti. Mūzikas skolas audzēkņiem reizi četros gados jāpiedalās Valsts konkursā mūzikā. Šim konkursam ir trīs kārtas, no kurām pirmā (obligātā) ir skolas ietvaros, otrā – reģiona līmenī un trešā – valsts. Gan Latvijā, gan ārzemēs tiek organizēti arī citi konkursi, kuros dalība nav obligāta, taču jaunā mūziķa izaugsmei vēlama – tos palīdzēs atrast un tiem sagatavoties instrumenta spēles skolotājs.
Kuri ir atpazīstamākie fagotisti Latvijā un pasaulē?
Latvijas mūzikas pasaulē sava laika fagota spēles zvaigzne bija Andris Arnicāns, augstāko izglītību iegūstot P. Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijā, piedaloties tāda līmeņa starptautiskos konkursos kā “Prāgas pavasaris”, ierakstot vairākus desmitus kompozīciju fagotam Rīgas un Maskavas radio, kā arī muzicējot vairākos profesionālos kolektīvos ārzemēs un Latvijā, ilgstoši pildot arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra fagotu grupas koncertmeistara pienākumus. Kopš 1996. gada A. Arnicāns ir arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) profesors.
Šobrīd vadošais fagotists Latvijā ir Jānis Semjonovs, kurš līdz pat Mūzikas akadēmijas studijām bijis klarnetists. Vēlāk, pārejot uz A. Arnicāna fagota klasi, viņš ieguva bakalaura grādu fagota spēlē un pēc tam – maģistru pie fagotista Dzintara Jurgelaiša. Pēc mācībām viņš studēja Berlīnes Mākslu augstskolā, un, atgriežoties Latvijā, kļuva par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra fagotu grupas koncertmeistaru, kura amatā Jānis ir līdz pat šim brīdim. Vairāk nekā desmit gadus viņš ir arī kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” fagotu grupas koncertmeistars, pūšaminstrumentu kvinteta un baroka ansambļa dalībnieks, kā arī JVLMA lektors.
Raimonds Gulbis – fagotists un kordirģents, taču pēdējos gadus arvien biežāk redzams arī orķestra priekšā. Latvijas Nacionālās operas fagotu grupas mūziķis un pūtēju orķestra ''Rīga'' fagotu grupas koncertmeistars, šobrīd strādā ar koriem “Silvicola”, “Daudzeva” un “Noskaņa”, kā arī pasniedz fagota spēli Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolā.
Klauss Tunemans (Klaus Thunemann) – vācu fagotists, sākotnēji pianists, 18 gadu vecumā pārgāja uz fagota spēli; beidzot Berlīnes Mūzikas akadēmiju, kļuva par Ziemeļvācijas Radio simfoniskā orķestra (mūsdienās Ziemeļvācijas Radio Elbas filharmoniskais orķestris) fagotu grupas koncertmeistaru, strādājot tur 16 gadus. Beidzot darbu orķestrī, viņš pievērsās pedagoģijai un solo karjerai, ierakstot teju visu fagota zelta repertuāra, ieskaitot Vivaldi un Mocarta fagota koncertus.
Vēl viens lielisks mūsdienu fagotists ir urugvajietis, K. Tunemana bijušais audzēknis Gustavo Nunjess (Gustavo Núñez). Šobrīd viņš jau vairāk kā 25 gadus ir Karaliskā ''Concertgebouw'' orķestra fagotu grupas koncertmeistars, profesors R. Šūmaņa Mūzikas akadēmijā Diseldorfā, Vācijā, regulāri sniedz meistarklases un solokoncertus visā pasaulē, kas viņu padara par vienu no savas paaudzes izcilākajiem fagotistiem.
Ja rodas vēl kādi specifiski jautājumi, aicinām rakstīt mums uz bernistaba.lsm.lv – mēs meklēsim atbildes!
