LSM.LV par LTV1 raidījumos “Mūziķene” apskatītajiem mūzikas instrumentiem publicē detalizētāku rakstu – atbildes uz iespējamiem vecāku jautājumiem par lietām, ar kurām var saskarties bērni, uzsākot mācīties instrumentu. Šajā rakstā piedāvājam informāciju, kas saistīta ar tubas spēles apguvi mūzikas skolā.
Kas ir tuba?
Tuba ir pūšaminstruments ar viszemāko reģistru. Iespaidīgā zemā skanējuma dēļ tas ir īstens orķestra instruments, kas līdz ar citiem basa instrumentiem (piemēram, kontrabasu) pastiprina basa līniju kopējā skanējumā. Tubas skaņa rodas, pie piemutņa vibrējot lūpas un tādējādi iesvārstot gaisu, taču skaņas augstumu regulē ar ventiļu (klapju) palīdzību. Pastāv divi tubu veidi dažādos skaņojumos: basa tuba (F un E♭ skaņojumā) un kontrabasa tuba (C un B♭), taču to nevajadzētu jaukt ar zuzafonu, kas tiek aplikts ap mūziķa ķermeni – tāds visbiežāk redzams un dzirdams militāro orķestru parādēs.
Kāda ir tubas izcelsme?
Ja mūsdienās pat klarneti uzskata par salīdzinoši jaunu orķestra instrumentu, kas radies tikai 18. gadsimtā, tad tuba ir pavisam jauns instruments, kas radies vēl simt gadus vēlāk – 1835. gadā. To patentēja Prūsijas komponists, diriģents un trombonists Vilhems Frīdrihs Vīprehts un mūzikas instrumentu meistars Johans Morics.
Tolaik eksistēja vēl viens, līdzīgs instruments – bombardons, ko plaši izmantoja militārajos orķestros. Franču komponists Hektors Berliozs jauno tubu raksturoja kā “bombardonu ar uzlabotu mehānismu” – tā bija lielāka, platāka un ar savādāku – pistonu – ventiļu sistēmu. Spriežot pēc Berlioza izteikumiem, 19. gadsimta tubas zemās notis ir diezgan “izplūdušas”, taču, divām tubām spēlējot oktāvās, tiek panākta lieliska rezonanse; augšējā reģistra notis labi pielāgojas augstāka skanējuma orķestra instrumentiem – tromboniem un trompetēm.
Vēl viens komponists, kas novērtēja moderno instrumentu, bija Rihards Vāgners, kas savas operas “Nībelungu gredzens” partitūrā iekļāva pavisam īpašu tubu (t.s. Vāgnera tubu), kuru spēlēja ar mežraga piemutni. Vāgnera tubu savos darbos vēlāk iekļāva arī tādi komponisti kā Antons Brukners un Rihards Štrauss.
Kur spēlē tubu?
Tuba tiek spēlēta simfoniskajā un pūtēju orķestrī, kā arī ir neatņemama metāla pūšaminstrumentu ansambļa (brass band (brass – metāla pūšaminstrumenti)) sastāvdaļa, taču nu jau pārdesmit gadus tuba uzskatāma arī kā pilnvērtīgs soloinstruments. Līdzās klasiskajai mūzikai to var dzirdēt džezā, populārajā mūzikā un ļoti bieži – elektroniskajā mūzikā, kur instrumenta unikālais tembrs un diapazons ir īpaši saistošs.
Cik ilgi mūzikas skolā jāmācās tuba?
Mūzikas skolā tubu mācās sešus gadus, taču ļoti iespējams, ka vispirms apmācība notiks uz eifonija – tas ir mazāks un vieglāks instruments, taču spēles tehnikā ļoti līdzīgs tubai. Tā kā tuba ir salīdzinoši smags un sākumā diezgan neparocīgs instruments, labāk to sākt mācīties vēlāk nekā agrāk – jaunajam mūziķim jābūt pietiekami spēcīgai un attīstītai muguras muskulatūrai, lai fiziskā slodze nebūtu par lielu, kā arī gana lielai elpai, lai radītu kvalitatīvu instrumenta toni.
Kā tikt pie sava instrumenta, un kādas ir izmaksas?
Gan tubu, gan eifoniju visbiežāk var izīrēt no mūzikas skolas (īres maksa mēnesī – aptuveni 5 eiro). Tā kā tuba ir ļoti liels instruments, tās transportēšanu var salīdzināt ar tādiem instrumentiem kā arfa un kontrabass – pārnēsāšana ikdienā ir teju neiespējama. Labākajā gadījumā audzēknim viena tuba atrodas mājās un otra – mūzikas skolā, kas pārvietošanu ļoti atvieglo, jo īpaši augumā maziem bērniem. Ja turpmākajos gados interese par tubu nezūd, tad var sākt domāt par sava instrumenta iegādi; der zināt, ka mūzikas skolas pēdējo klašu līmeņa instruments maksā vismaz 1500 eiro.
Kas būtu jāzina par instrumenta uzturēšanu?
Rūpēties par metāla pūšamajiem instrumentiem ir salīdzinoši vieglāk – tie nereaģē uz temperatūras un mitruma maiņām tik krasi, cik, piemēram, stīgu instrumenti, kas gatavoti no koka. Šie instrumenti arī nav tik bieži jānes atrādīt instrumentu meistaram, tikai gadījumos, kad radušās kādas tehniskas problēmas (bukte metālā, tubā iesprūst piemutnis u.c.). Specialitātes skolotājs sākumā palīdzēs apgūt apkopes prasmes un trikus, taču audzēknis pamatā ir tas, kurš par instrumentu rūpējas un regulāri to kopj. Pēc katras spēlēšanas reizes jāizpūš ūdens – jāatbrīvojas no mitruma (kondensāta), kas sakrājies instrumenta iekšpusē, kā arī regulāri jātīra piemutnis, jo tas var aizsērēt. Divas reizes nedēļā ir jāeļļo klapes – šī speciālā eļļa vai nu nāk komplektā ar instrumentu, vai tā jāiegādājas mūzikas veikalā pašam. Vēl viena svarīga instrumenta uzturēšanas daļa ir “pilnīgā tīrīšana”, kur instruments tiek izmazgāts un nomazgāts ar ūdeni vai vieglu ziepjūdeni – praktisks padoms šajā procesā: visvieglāk instrumentu tīrīt ir, ieceļot to vannā vai noskalojot dušā. Pēc tam tubu var nopucēt arī no ārpuses, izmantojot mīkstu mikrošķiedru lupatiņu.
Kam jāsagatavojas, uzsākot spēlēt tubu?
Ja esi izvēlējies spēlēt tubu, tad, visticamāk, jau apzinies, ka tas ir ļoti smags instruments, kas pieprasa mūziķa spēku un izturību, gan to spēlējot, gan pārvietojot no vienas vietas uz otru – ja sākumā parasti izpalīdz skolotājs vai vecāki, tad agri vai vēlu tas būs jāsāk darīt pašam. Tā kā spēlēšanai nepieciešama zināma fiziska izturība, paralēli nodarbībām mūzikas skolā vēlams sportot.
Mācību sākumposmā maksimāli jāattīsta elpošanas sistēma, jo, spēlējot tubu, nepieciešams milzīgs gaisa apjoms. Šim mērķim ir neskaitāmi elpošanas vingrinājumi, kuru veiksmes atslēga ir to pildīšanas regularitātē. Arvien biežāk mūzikas skolas praksē pielieto dažādus t.s. elpošanas trenažierus, kurus var iegādāties arī Latvijas mūzikas veikalos. Šie trenažieri visbiežāk sastāv no vienkāršas konstrukcijas, kas trenē izelpu, ieelpu un plaušu tilpumu, ar elpu paceļot vieglu plastmasas bumbiņu. Šis uzdevums palīdz vizualizēt gaisa stabu, tādējādi pareizu elpošanu apgūstot ātrāk.
Liela daļa jauno tubistu nereti saskaras ar zināmām grūtībām, kas saistītas ar stereotipiem par šo instrumentu. Kaut arī tubas loma no pašiem pirmsākumiem aprobežojusies ar orķestra metāla pūšaminstrumentu grupas basa funkcijas pildīšanu, tuba ir vēl tikai sava “zelta laikmeta” sākumā. Jā, solo muzicēšana šim instrumentam nav tik populāra kā citiem, taču arvien biežāk gan paši tubisti, gan komponisti, kas tiem raksta skaņdarbus, pierāda pasaulei, ka ar neatlaidīgu darbu un neizsīkstošu pacietību arī tubists var sevi saukt par “virtuozu”.
Kāds ir mācību process mūzikas skolā?
Jaunajiem tubistiem pirmajās mūzikas skolas klasēs tiek dotas mazas atlaides, jo līdz tam brīdim, kad audzēknis spēj nospēlēt ko ļoti veiklu un spožu, jātrenējas vairākus gadus. Tomēr katra semestra beigās ir jākārto eksāmens, kurā parasti atskaņo divus dažāda rakstura skaņdarbus kopā ar klavieru pavadījumu, savukārt no 2. klases semestra vidū jākārto vēl viens pārbaudījums – tehniskā ieskaite, uz kuru tiek gatavotas gammas un etīdes (mazi skaņdarbiņi, kuri paredzēti instrumenta spēles izkopšanas tehnikai). Ja audzēknim īpaši labi veiksies instrumenta spēlē, skolotājs aicinās piedalīties arī mūzikas skolas rīkotajos koncertos, kuros varēs iegūt pirmo skatuves pieredzi. Tā kā visbiežāk lielākais prieks, mācoties mūzikas skolā, ir spēlēšana kopā ar citiem, tad iespējams arī piedalīties dažādās kolektīvās muzicēšanas nodarbībās – pavisam noteikti skolas simfoniskajā vai pūtēju orķestrī un, ja palaimēsies, ka mūzikas skolā mācās arī citi metāla pūtēji – varēs spēlēt tubu kvartetā vai citā metāla pūšaminstrumentu ansamblī.
Kādas ir attīstības iespējas ārpus mūzikas skolas?
Vēl viens mērķis, kuram daudzi mūzikas skolas bērni regulāri gatavojas, ir mūzikas konkursi. Konkursu mērķis ir attīstīt un pilnveidot jauno mūziķu spēles prasmes, sekmēt interesi par mūziku, veicināt apmācības procesa kvalitāti. Mūzikas skolas audzēkņiem reizi četros gados jāpiedalās valsts mēroga konkursā mūzikā. Šim konkursam ir trīs kārtas, no kurām pirmā (obligātā) ir skolas ietvaros, otrā – reģiona līmenī un trešā – valsts. Gan Latvijā, gan ārzemēs tiek organizēti arī citi konkursi, kuros dalība nav obligāta, taču jaunā mūziķa izaugsmei vēlama – tos palīdzēs atrast un tiem sagatavoties instrumenta spēles skolotājs.
Kuri ir atpazīstamākie tubisti Latvijā un pasaulē?
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas vēsturē pirmais tubas spēles docētājs un eifonija klases izveidotājs ir tubists Jānis Retenais. Viņš ir arī tubu kvarteta “Tubalogia” idejas autors un mākslinieciskais vadītājs, trombonu-tubas kvarteta “Brassa nova” un tubu kvarteta “Magic 4” dalībnieks, kā arī Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas pūtēju orķestra diriģents. Izcilu Latvijas tubistu vidū arī ir Raivis Māgurs – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) orķestra tubists, arī viņš muzicējis ansambļos “Tubalogia” un “Magic 4”, Kaspars Šmits – LNOB tubu grupas koncertmeistars, plašāku atpazīstamību ieguva, uzvarot Latvijas Televīzijas topošo akadēmiskās mūzikas zvaigžņu konkursā "Radīti mūzikai" (2014), kā arī vēlāk – Latvijas talantu konkursā “Ineses Galantes talanti” (2016), kā arī Eduards Lipāns – Zemessardzes orķestra tubists, kā arī “Inese Berzina Quartet” dalībnieks.
Pasaules mēroga mākslinieks ir tubists Džīns Pokornijs (Gene Pokorny) – tubu grupas koncertmeistars Čikāgas simfoniskajā orķestrī jau vairāk nekā 40 gadus, taču kā koncertmeistars strādājis arī Jūtas un Sentluisas simfoniskajā orķestrī, kā arī Izraēlas un Losandželosas Filharmoniskajā orķestrī – ar pēdējo viņš piedalījās filmu “Juras laikmeta parks” (“Jurassic Park”) un “Bēglis” (“Fugitive”) skaņu celiņu iespēlēšanā. Viņš ierakstījis arī vairākus diskus, kā arī sniedz lekcijas divās universitātēs.
Mūsdienu spožākā tubiste sieviete ir Kerola Janča (Carol Jantsch), kura savu ceļu mūzikā sāka 6 gadu vecumā, spēlējot klavieres, taču 9 gadu vecumā pārejot uz “mazo tubu” – eifoniju. Pēdējā Mičiganas universitātes bakalaura kursā viņa kļuva par Filadelfijas simfoniskā orķestra tubu grupas koncertmeistari un līdz ar to – par pirmo sievieti, kas spēlējusi šo instrumentu ievērojamā, pasaules līmeņa orķestrī. Taču Kerola nav tikai orķestra māksliniece – paralēli tam viņa regulāri sniedz solo koncertus, vada meistarklases Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā, kā arī strādā divās mūzikas skolās. 2013. gadā amerikāņu komponists Maikls Dohertijs (Michael Daugherty), ''Grammy'' balvas laureāts, uzrakstīja skaņdarbu tieši viņai – tubas koncertu “Reflections of the Mississippi”. 2018. gadā viņa dibināja organizāciju “Tubas for Good”, kas rūpējas, lai Filadelfijas bērniem būtu piekļuve kvalitatīviem instrumentiem – tubām un eifonijiem – par brīvu.
No Norvēģijas nāk divi lieliski tubisti: Oistens Badsviks (Øystein Baadsvik) – viņš tubu sāka spēlēt tikai 15 gadu vecumā, taču nu jau vairāk kā 30 gadus viņš sevi piesaka tikai kā īstu solo mākslinieku – viņš nekad nav strādājis orķestrī, taču neskaitāmas reizes sadarbojies ar lieliskiem kolektīviem kā orķestra solists. O. Badsviks arī regulāri sniedz meistarklases teju visā pasaulē; Daniels Herskedāls (Daniel Herskedal) savukārt sākumā spēlējis mežragu, taču šobrīd aktīvi darbojas kā komponists un džeza tubists, kā arī ir ierakstījis veselus sešus solo albumus.
Vērts pieminēt arī pāris metāla pūšaminstrumentu ansambļus jeb “brass bands”: viens no tiem – ''Canadian brass'' – ir mūsdienu populārākais metāla pūšaminstrumentu klasiskais kvintets, kas dibināts jau 1970. gadā. Ansamblis ir slavens ar atraktīvajām performancēm, padarot brass mūziku pieejamu un saistošu plašai publikai – viņu diskogrāfijā ietilpst vairāk kā 130 albumu. Vēl viens aizraujošs kolektīvs, kas nebaidās miksēt džezu, roku un nereti pat hip-hopu ir ''No BS! Brass band'' – viņu sastāvā gandrīz visiem mūziķiem ir augstākā muzikālā izglītība.
Ja rodas vēl kādi specifiski jautājumi, aicinām rakstīt mums uz bernistaba.lsm.lv – mēs meklēsim atbildes!
