LSM.LV par LTV1 raidījumos “Mūziķene” apskatītajiem mūzikas instrumentiem publicē detalizētāku rakstu – atbildes uz iespējamiem vecāku jautājumiem par lietām, ar kurām var saskarties bērni, uzsākot mācīties instrumentu. Šajā rakstā piedāvājam informāciju, kas saistīta ar pikolo flautas spēles apguvi mūzikas skolā.
Kas ir pikolo flauta?
Pikolo flauta ir viens no flautu saimes instrumentiem. Tā ir visaugstāk skanošais koka pūšaminstruments orķestrī.
Kur spēlē pikolo flautu?
Visbiežāk pikolo flauta sastopama simfoniskajā un pūtēju orķestrī, dažādos flautu ansambļos kopā ar citiem flautu veidiem (alta un basa flautu), un arvien vairāk tā tiek spēlēta arī solo, kur iespējams pilnvērtīgi izbaudīt tās spožo, žilbinošo skanējumu.
Kāda ir pikolo flautas izcelsme?
Pikolo flautas, tāpat kā visu pārējo flautu, izcelsme meklējama aizvēsturē, kur visdažādākās primitīvās flautas tika veidotas no dzīvnieku kauliem. Vēstures avoti liecina, ka aptuveni 9. gadsimtā p.m.ē. mazās, ar augstu balsi apveltītās flautiņas izmantoja rituālos un ceremonijās: piemēram, Jaungvinejā pati mazākā flauta tika spēlēta tikai īpašos, garīgas nozīmes notikumos.
Ilgu laiku jēdziens “flauta” tika piemērots gan vertikāli, gan horizontāli turamām flautām, un abus veidus gatavoja visdažādākajos izmēros, radot veselu “flautu saimi”. Līdz mūsdienām saglabājušies vairāki renesanses laika instrumentu futlāri, kuros bijis iespējams glabāt līdz pat piecām traversflautām (horizontālajām flautām), kas pierāda to, ka mūziķis visas šīs dažādo izmēru flautas pielietojis ikdienā, konkrētam skaņdarbam izvēloties piemērotāko. 17. gadsimtā viendabīgie ansambļi (ansambļi, kuros spēlē tikai vienas saimes instrumenti) vairs nebija modē, un kā galvenā, plašāk izmantotā flauta saglabājās tenora flauta. Mazās flautas vairs spēlēja tikai izklaidējošajā mūzikā un militārajos orķestros.
Baroka laikā pikolo sāka iekļaut orķestra sastāvā, ko var spriest pēc instrumenta “flautu piccolo” – “mazā flauta” parādīšanās itāļu partitūrās. Viens no pirmajiem skaņdarbiem, kurā piedalās arī pikolo, ir G. F. Hendeļa opera “Rinaldo” (1711). Līdz mūsdienām kā populāri baroka mūzikas meistardarbi saglabājušies arī A. Vivaldi koncerti mazajai flautai.
Klasicisma periodā V. A. Mocarts pikolo flautu bieži izmantoja gluži kā specefektu, piemēram, operā “Bēgšana no seraja”, kur pikolo kopā ar perkusijām attēlo turku militāro mūziku, taču L. van Bēthovens pikolo flautu orķestra sastāvā ieviesa “uz palikšanu”, iekļaujot to vairākās savās simfonijās, tai skaitā 9.simfonijā, kur pikolo flauta pat izpilda vairākas solo frāzes.
Romantisma periodā pikolo līdz ar koncertflautu piedzīvoja pamatīgu reformu – 1832. un 1847. gadā vācu flautists un instrumentu būvētājs Teobalds Bēms izveidoja jaunu, uzlabotu mehānismu flautai, un pavisam neilgi pēc tam šo reformu piedzīvoja arī pikolo. Romantisma laika darbos pikolo flauta nereti atveido kādu dabas skaņu – visbiežāk putnus, bet arī vēja gaudošanu un pat zibens šautras. Komponisti H. Berliozs un P. Čaikovskis, paši mācēdami spēlēt pikolo, savos darbos pikolo flautai rakstījuši īpaši virtuozas partijas – tai skaitā Berlioza “Menuet des Follets” operā “Fausts” un Čaikovska baletos. Pēc Bēthovena pikolo flautas “atklāšanas” vairāki citi komponisti sekoja viņam – F. Mendelsons, Š. Guno, L. Delībs, Ž. Bizē, M. Ravels, Dž. Rossini, G. Mālers, R. Štrauss, N. Rimskis-Korsakovs un daudzi citi.
Flautas “mantojumā” ietilpst gan liels skaits metodikas grāmatu, detalizēti dokumentētas instrumenta konstrukcijas izmaiņas, gadsimtiem ilga pedagoģiskā prakse un, protams, plašs repertuārs, bet pikolo flauta, kas no visiem instrumentiem spēj nospēlēt visaugstāk, ilgi kalpoja tikai kā “palīginstruments” orķestrī. Šī iemesla dēļ pikolo kā pilnvērtīgs instruments ilgi nesaņēma pietiekamu uzmanību un visbiežāk flautistiem tā bija jāapgūst pašmācības ceļā – bez metodikas grāmatām un kvalificētiem speciālistiem. Tikai pāris desmitgades pikolo flauta ir kļuvusi par pilnvērtīgu un atzīstamu solo un kamermūzikas instrumentu, un jauna repertuāra radīšana mudinājusi daudzus flautistus specializēties tieši pikolo flautas spēlē.
Vai mūzikas skolā iespējams mācīties pikolo flautu?
Mūzikas skolās pikolo flautu iespējams apgūt tikai “flautas klases” ietvaros, kas ilgt 6 gadus. Ļoti bieži maza auguma bērniem flautas spēles apmācības sākas vispirms uz pikolo flautas, jo tā ir daudz vieglāka un mazāka, atvieglojot turēšanu. Latvijā teju ikviens pikolo flautists ir arī flautists – tas nozīmē, ka mūziķim jāprot spēlēt abi instrumenti.
Kā tikt pie sava instrumenta un kādas ir izmaksas?
Pikolo flautu, tāpat kā flautu, visbiežāk var izīrēt no mūzikas skolas (īres maksa mēnesī – aptuveni 5 eiro), taču var arī uzreiz iegādāties savu personīgo instrumentu, dodoties uz kādu mūzikas veikalu vai pasūtot internetveikalā. Mūzikas skolas līmeņa pikolo flauta maksā 300 – 500 eiro.
Kas būtu jāzina par instrumenta uzturēšanu?
Pret pikolo flautu, tāpat kā pret jebkuru citu instrumentu, jāattiecas ļoti atbildīgi un rūpīgi. Pēc katras spēlēšanas reizes tā obligāti jāizslauka ar plānu lupatiņu no iekšpuses, lai instrumentā nesakrātos kondensāts – pretējā gadījumā tas var izraisīt dažādas tehniskās problēmas ilgtermiņā. Tā kā pikolo flautas korpuss ir ārkārtīgi mazs un šaurs, pat pēc pavisam neilgas spēlēšanas kondensāts var iekļūst arī zem instrumenta klapītēm – tādā gadījumā no tā jāatbrīvojas, zem klapītes paliekot plānu, uzsūcošu papīru (šeit der gan cigarešu papīriņi, gan speciāli, mūzikas veikalos nopērkami). Pikolo flauta izskatīsies koptāka, ja pēc spēlēšanas to nospodrinās arī no ārpuses, atbrīvojoties no pirkstu nospiedumiem vai citiem netīrumiem, kas sakrājas uz instrumenta virsmas. Regulāri (ideālā variantā – reizi gadā) jāveic tehniskā aprūpe pie meistara, kuru palīdzēs atrast vai ieteiks specialitātes skolotājs. Šāda, salīdzinoši regulāra apkope ir nepieciešama, jo spēlēt uz kvalitatīva instrumenta ir ļoti svarīgi: ja, piemēram, kāda problēma mehānismā traucē iegūst labu instrumenta toni, tas var ne tikai radīt diskomfortu un mazināt vēlmi spēlēt, bet arī, mēģinot panākt labu rezultātu par spīti nepilnībām instrumentā, var pieradināt spēlēt nepareizi.
Kam jāsagatavojas, uzsākot spēlēt pikolo flautu?
Ja, iestājoties flautas spēles klasē mūzikas skolā, mācību procesa sākumā audzēknis spēlē uz pikolo flautas, nevis flautas, jāpatur prātā, ka agri vai vēlu būs jāsāk spēlēt arī lielā flauta. Noteikti jāapbruņojas ar pacietību: būs jāiemācās pareizi turēt lūpu pozīciju, un ļoti iespējams, ka pirmās nedēļas tiks aizvadītas, cenšoties no instrumenta izvilināt primitīvu skaņu – vispirms tikai no pikolo flautas galvas.
Tā kā pikolo flauta ir pūšaminstruments, liela nozīme ir elpai, kuru arī būs nepieciešams trenēt, lai iemācītos kontrolēt instrumentā virzīto gaisa plūsmu un izturēt arvien garākas muzikālās frāzes. Tā kā šāds elpošanas paņēmiens būs kaut kas jauns, ļoti iespējams, ka sākumā sareibs galva no cītīgas spēlēšanas, tāpēc vēlams nepārpūlēties un trenēties pamazām, ar maziem laika intervāliem.
Kāds ir mācību process mūzikas skolā?
Mūzikas skolas audzēkņiem katra semestra beigās jākārto eksāmens, kurā parasti atskaņo divus dažāda rakstura skaņdarbus. No 2. klases semestra vidū jākārto vēl viens pārbaudījums – tehniskā ieskaite, uz kuru tiek gatavotas gammas un etīdes (mazi skaņdarbiņi, kuri paredzēti instrumenta spēles izkopšanas tehnikai). Ja jaunajam mūziķim īpaši labi sokas instrumenta spēlē, skolotājs aicinās piedalīties arī mūzikas skolas rīkotajos koncertos, kuros varēs iegūt pirmo skatuves pieredzi. Papildus muzicēšanai duetā ar koncertmeistaru iespējams arī piedalīties dažādos ansambļos un kamersastāvos, piemēram, flautu vai pikolo flautu ansamblī.
Kuri ir pazīstamākie pikolo flautisti pasaulē?
Daži no pasaules izcilākajiem flautistiem, kas specializējas tieši pikolo flautas spēlē ir Nikola Mazanti (Nicola Mazzanti) – orķestra “Maggio Musicale Fiorentino” solists kopš 1988. gada, pikolo flautas pedagogs trīs Itālijas mūzikas akadēmijās, bieži pasniedz meistarklases, sadarbojoties ar tādiem flautistiem kā Džeimss Golvejs, Emanuēls Paī un citiem, izdevis grāmatu “The Mazzanti Method”, kā arī ierakstījis trīs solo albumus; Kristīne Erlandere-Bērda (Christine Erlander-Beard) – soliste, kamermūziķe un pedagoģe, 2007. gadā dibinājusi Starptautisko Pikolo Simpoziju (International Piccolo Symposium); Natālija Švābe (Natalie Schwaabe) – Bavārijas Radio simfoniskā orķestra pikolo flautiste, pedagoģe un kamermūziķe.
Ja rodas vēl kādi jautājumi, aicinām rakstīt mums uz bernistaba.lsm.lv – mēs meklēsim atbildes!
