Rīta Panorāma

Laika ziņas

Rīta Panorāma

Telefonintervija ar žurnālistu Ati Klimoviču

Kā runāt ar bērniem krīzes situācijā

Bērns uzdod jautājumus par karu. Speciālistu ieteikumi vecākiem

Mūsu ikdiena ir mainījusies, bērni saskaras ar informāciju, kādu iepriekš nav dzirdējuši, tāpēc viņiem rodas daudz jautājumu, uz kuriem vecākiem būtu jāatbild skaidrojoši, lieki neradot baiļu un apjukuma emocijas, ikdienas rutīnā ieviešot ģimeniskas vienošanās, kas bērnos radītu drošības sajūtu, LSM.lv pauž speciālisti.

ĪSUMĀ:

  • Bērnam nav nepieciešama ļoti konkrēta informācija par traģiskiem notikumiem, bērns “nolasa” vecāku un apkārtējo emocijas.
  • Mazie bērni dramatiskus notikumus vēlāk atceras kā piedzīvojumu, lielākie kā kaut ko traģisku.
  • Vecāku pienākums izstāstīt bērnam, kas var notikt X stundā, mierīgi, neuzkurinot emocijas.
  • Ikdienas rutīnā ģimenei ieteicams ieviest jaunas vienošanās – kas bērnam ļauj justies drošībā.
  • Sarunās ar bērniem par karu ir jāsaprot bērnu zināšana par to, neizvairīties no šīm sarunām un bērna vecumam un izpratnei atbilstīgi skaidrot un atbildēt uz bērnu jautājumiem.

 

Uzskats, ka bērns šajā satrauktajā laikā emocionāli ir pasargāts vairāk par pieaugušo, kuram pāri gāžas liela informācijas plūsma, ir maldinošs.

Bērnam nav nepieciešama ļoti konkrēta informācija, bērns “nolasa” vecāku un apkārtējo emocijas.

“Ja mamma un tētis ir satraukti, tad bērns var domāt, ka nav ko pareizi izdarījis. Nevajag bērnam dot visu informāciju, bet viņa vecumam atbilstoši skaidrot notiekošo. Jo bērns ir mazāks, jo notikušo vēlāk atcerēsies vairāk kā piedzīvojumu. Vecāks bērns to pašu notikumu atcerēsies kā ko dramatisku un traģisku,” sarunā ar LSM.lv pauž psihoterapeite Inese Putniece.

Vecāki bērniem traģiskos notikumos ir palīgi. Jāatceras arī, ka pieaugušam cilvēkam viņa vecumā ir vairāk informācijas, arī par traģiskiem notikumiem, ko projicēt uz bērnu kā ko šausmīgu un traģisku. No pētījumiem secināms, ka svarīgi veidot naratīvu, nevajag sēt paniku, nepieciešamas sarunas un skaidrojumi. Pieaugušais ir tas, kurā ieklausās, kura emocijas bez vārdiem sajūt bērni.

Bērniem pat vārdiem tieši nevajag teikt, viņi informāciju uztver no visa, viņi dzird fona sarunas, raidījumus, preses izdevumos redzamo. “Ģenētiski zinām dažādu informāciju, tīri intuitīvi bērni saprot.

Kaut bērni spēlē karu savās rotaļās, īsts karš viņiem neasociējas ar rotaļu,”

skaidro Putniece.

Vecāku pienākums izstāstīt bērnam, kas var notikt X stundā, mierīgā ceļā skaidrot un sagatavot bērnu saudzīgā veidā šai informācijai, neuzkurinot emocijas, bet saprotot, ka karā dažādi var notikt, tas ir nopietni.

Psihoterapeite atgādina, ka “bailes no kara ir dabiskas, tās ir pirmatnējas emocijas, arī destruktīvas, tām seko panika,” tāpēc svarīgi pa soļiem bērnam izstāstīt drošības pamatprincipus.

Psihoterapeites ieteikumi vecākiem bērna ikdienas drošībai:

  • Uzrakstīt tuvinieku telefona numurus bērnam gadījumam, ja telefonu pazaudē, lai var sazināties.
  • Skaidri ģimenē sarunāt bērna un pieaugušo dienas kārtību – bērnam būs drošības sajūta, ja zinās, kur atrodas vecāki, un ja vecākiem būs pateicis, kur ir viņš. Stingri norunāt nemainīt neko no iepriekš norunātās ikdienas rīcības – ja iepriekš bērnu nesatrauks, ka vecāki aizkavējušies darbā vai aizgājuši uz kafejnīcu, tad emocionāli nedrošā laikā tas bērnu var satraukt.
  • Izveidot savstarpējās saziņas ritmu ikdienā, informējot par savu atrašanos, notikumiem.
  • Iedot bērnam skaidru naudu – neaizskaramos krājumus situācijai, kad ikdienas rutīnā kaut kas mainās, ir nepieciešams pirkt transporta biļeti, pārtiku, sazināties.

Neskatoties uz to, ka neesam tieši iesaistīti karā, esošā situācija ir ļoti trauksmaina ne tikai bērniem un jauniešiem, bet pieaugušajiem. Un bērni to jūt. Tas ir ļoti dabiski, ka vēlamies pasargāt bērnu no ziņām, bet mēs nedrīkstam noliegt notiekošo, it īpaši, ja par šo tēmu runā kafejnīcās, bērnudārzos, skolās. Mūsu izvairīšanās no šāda veida sarunām var padarīt situāciju vēl trauksmaināku bērniem, uzsver Uzvediba.lv vadītāja Līga Bērziņa.

Ziņas par karu ir traumējošas. Doma, ka kāds var karot, lai nodarītu kādam apzināti pāri, ir ļoti satraucoša gan bērniem, gan jauniešiem, gan pieaugušajiem. Jo šajā brīdī mums ir jāsāk runāt un mācīt bērniem, jauniešiem par pilnīgi citu pasauli, nekā tā, kurā mēs esam auguši un cenšamies ieaudzināt saviem bērniem, – ka bez pasaules, kurā valda pieklājība, laipnība, savstarpējā cieņa, kur problēmas tiek risinātas bez spēka izmantošanas, ir vēl citas.

Izdrukājams materiāls sarunai ar bērnu:

Dokumenti

Kā runāt par karu ar bērniem

Lejuplādēt

4.09 MB

 

 

 

 

Uzvediba.lv padomi vecākiem, atbildot uz bērnu jautājumiem par karu:

Varbūt nav īsti vietā salīdzinājums, bet vislabāk sarunas par karu modelēt līdzīgi kā par jautājumu “Kā rodas bērni?”. Jo mazuļiem mēs nestāstīsim to pašu, ko jauniešiem. Turklāt, svarīgs ir ne tikai fiziskais vecums, bet arī psiholoģiskā gatavība. Pārāk detalizēta informācija var traumēt mazos, bet pārāk primitīva informācija, neobjektīva informācija liks mums zaudēt autoritāti jauniešu acīs.

Noskaidrojiet, ko bērns zina, ko ir dzirdējis. Ko runā bērnudārzā un/vai skolā, kas runā. Palūdziet viņa viedokli. Tas ir īpaši svarīgi attiecībās ar mazākiem bērniem, lai izprastu viņu lielākās bažas, jo parasti viņi dzird kādas satrauktas frāzes ārpus konteksta, piemēram, auklītes raudāšanu “mēs visi nākamnedēļ tik un tā mirsim” utt.  No tā arī varēsiet izdomāt, kas bērnam palīdzēs tikt galā ar viņa emocijām. Tātad – vispirms pieaugušajam jānomierinās un jānomierina bērns, un tikai tad varam sniegt bērnam kādus faktus. Plus, ja viņš nāk mājās ar satraucošām ziņām, ir būtiski runāt ar audzinātājiem, kas tiek runāts bērnu klātbūtnē.

Neizvairieties no sarunām par karu. Ja bērni ar jums runā, tas ir kompliments. Tas nozīmē, ka viņi jūtas droši. Nebaidieties no tā, ka viņi uzdod vienus un tos pašus jautājumus. Tas nozīmē, ka viņi ir satraukušies un, iespējams, tā vietā, lai viņiem atkal lasītu vēstures vai ģeopolitikas lekciju, viņiem nepieciešams vienkārši apskāviens. Jūs varat izvēlēties kādu īpašu laiku šīm sarunām, piemēram vakarpusi (bet pats vakars var būt arī ne pārāk laba izvēle, jo pastāv bezmiega risks). Starp citu, šādas sarunas ir labi risināt pastaigās, lai nav tā, ka virtuve vai kāda cita vieta pēc tam asociējas ar kara tēmu. Nepārtrauc viņa jautājumus.

Neminimizējiet bērna jautājumus. Nesaki – “tu to nesaproti”, “kad paaugsies, sapratīsi”. Tas ir biedējoši. Meklējiet vārdus, piemērus.  Bērniem ir jātrenējas domāt arī par sarežģītām lietām. Tieši šādā veidā mēs trenējam bērnu domāt kritiski, skatīties uz faktiem no dažādām pusēm. Citādi mēs varam neapzināti uztrenēt bērnus ar melnbalto domāšanu, seklu skatījumu, jo domāt ir nogurdinoši.  

Atbilstoši bērna vecumam mēģiniet izdarīt neiespējamo - izskaidrot kara jēgu vienkāršos vārdos. Piemēram, karš domāts, lai novērstu vēl sliktākas lietas. Karā kāda valsts pūlas pasargāt tautu, ģimenes, citas vērtības. Pastāstiet, ka vardarbība nav labs veids, kā sasniegt savu mērķi, un ka valstis dara visu iespējamo, lai nenonāktu līdz karam. Bērnam nav jāzina visas detaļas, bet būs bērni, kuri vēlēsies zināt aizvien dziļāk un dziļāk. Nebaidieties no tā – mums ir nepieciešami labi politiķi, diplomāti, militārie līderi utt. un, jo ātrāk bērni sāks interesēties par šo tēmu, jo lielākas priekšrocības būs viņu karjerā. Bet respektējiet, ka pēc noteiktas informācijas apjoma uzņemšanas viņš varētu sākt interesēties, piemēram, par animi, ģitārspēli vai datoriem. Tas arī ir lieliski.  

Mainiet perspektīvu. Nerunā tikai par karu. Šī ir laba pieeja ne tikai ģimenē, bet arī bērnudārzā un skolā. Aprunājieties ar bērniem, kas ir miers. Ko varam darīt katru dienu, lai būtu miers mūsu apkārtnē? Ko mēs visi kopā varam darīt savā grupiņā, savā klasē? Vienojieties par savām vērtībām, kas īsti ir miers tavā pasaulē, piemēram,

  • miers ir dalīšanās.
  • miers ir strīdu risināšana bez kaušanās.
  • miers ir emociju teikšana ar vārdiem.
  • miers ir roku un kāju turēšana pie sevis, kad esi dusmīgs.
  • miers ir vienošanās utt. 

Un aprunājieties, kas īsti ir vienošanās, kas ir diplomātija, kā jūs to saprotat savā ikdienā. Šīs ir pilnīgi lieliskas sarunas arī ar pašiem mazākajiem prātniekiem!

Runājiet par to, kas notiek pasaulē. Pastāstiet, kāpēc ir svarīgi saprast, kas vispār notiek pasaulē. Šajā gadījumā vēstures pedagogi var būt labs atbalsts. Jo labāk bērni sapratīs globālos procesus, jo vienkāršāk viņiem būs mainīt domāšanas mērogus un saprast, ka ir dažādas organizācijas, kas rūpējas, palīdz. Sarkanais Krusts, piemēram. Pastāstiet, kas ir diplomātija. Ka katra valsts dara visu iespējamo, lai izvairītos no kara. Pastāstiet, kas ir NATO. Ka Latvija ir NATO.  Tas ir īpaši svarīgi bērniem pirmsskolas, sākumskolas vecumā, kad viņiem vēl šķiet, ka viss pasaulē notiek viņu dēļ.

Skolās veidojiet vai ierosiniet niansētas diskusijas, debašu klubus stundās vai ārpusklases nodarbībās. Sadaliet jauniešus dažādās grupās, kur vieniem, piemēram, ir jāaizstāv agresīva taktika, bet citiem ir jāieņem ļoti piesardzīgas, pat neitrālas pozīcijas. Aiciniet jauniešus vākt informāciju no dažādiem avotiem, kad kura stratēģija bija izšķiroša. Kopīgi pētiet, ar kādiem instrumentiem mēs varētu iedarboties uz personībām, organizācijām, valstīm? Ar kādiem noteikti nevajadzētu? Kāpēc? Kādām ir jābūt mūsu prioritātēm? Kādu cenu mēs esam gatavi maksāt? Kā tu lemtu, ja tu būtu kādas konkrētas NVO, valsts vadītājs? Spēja analizēt dažādas perspektīvas un paturēt prātā pretējo pušu redzējumu sarunās ir trenējama īpašība.

Parādiet, ka arī kara apstākļos ir labi cilvēki, kas rūpējas, kas palīdz. Nebaidieties dalīties ar ikdienas dzīves stāstiem par to, kā cilvēkiem klājas, kā viņi palīdz viens otram. (Tik un tā mums ir grūti izkāpt no sociālajiem medijiem, un mēs meklējam šos stāstus.) Padalieties ar jautriem stāstiem un kurioziem – tādu arī parasti ir ne mazums. Ar cilvēciskiem stāstiem. Jūs redzēsiet, šie stāsti lielā mērā veidos  viņu vērtību sistēmu. Pastāstiet, ka par mammām un bērniem karā īpaši rūpējas, ka visi darīs visu iespējamo, lai viņi būtu drošībā.

Iedrošiniet palīdzēt. Domājiet kopā, kā palīdzēt. Piemēram, pastāstiet par to, kā Latvija savāca pusotru miljonu degvielai ar ziedot.lv palīdzību, un cik tas ir būtiski. Noskaidrojiet, kādas lietas bērnu satrauc, un padomājiet kopā, kā jūs varētu tās risināt. Iedrošiniet aizstāvēt tos, kuriem dara pāri.

Vērojiet savu emociju līmeni. Nav viegli palikt mierīgam, runājot par tādu biedējošu, supersarežģītu tēmu. Bet vērojiet bērna emociju līmeni un pamaniet, kad viņam ir par daudz. Bērni un arī jaunieši daudz labāk sarežģītas tēmas uztver mazās porcijās. Ja bērni un jaunieši jutīs, ka šis jautājums jums ir ārkārtīgi satraucošs, viņi nerunās par to, lai saudzētu jūs. Bet, ja viņiem nebūs  droša pleca, drošas vides, viņu trauksme var parādīties dažādos citos veidos – psihosomatiskās reakcijās, uzvedības problēmās, nespējā sakoncentrēties utt.

Atstājiet sarunu vienmēr atvērtu. “Ja tev ir vēl kādi jautājumi vēlāk, droši jautā, labi?” Tā tas būs, ka vislielākās un smagākās domas velsies pār viņa galvu tieši pirms gulētiešanas. Pakasiet muguriņu, pamasējiet pēdas vai galvu. Veidojiet dažādus rituālus. Jo šie mazie ikdienas rituāli signalizē, ka dzīvē viss ir kārtībā, ir stabilitāte.  Un šī ir tā sajūta, kuru mums vissvarīgāk ir nodot šajā nenoteiktībā. 

 

Pirmpublikācija LSM.lv 2022. gada 3. martā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt