Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija" meklē atbildi uz vecākiem ļoti svarīgu jautājumu, kā reaģēt un rīkoties, kad bērns lielās vai cieš no tā, ka viņam nav tā, par ko lielās kāds cits.
Latviešu folklorā lielība nav parādīta kā pozitīva īpašība, jo lielīšanās ir vēlme būt pārākam par citiem.
Speciālisti uzskata, ka vēlme palepoties ar sevi ir dabiska, tā atšķiras dažādos vecumposmos.
Fantāziju stāsti un lielīšanās ir savstarpēji saistīti. Bērnam lielīšanās nav apzināta vēlme kaitēt citiem, drīzāk tā ir dabiska vēlme izrādīties citu priekšā, būt pārākam. Lielīšanās mēdz būt arī lepošanās. Pieaugušo attieksme pret lielīšanos mēdz būt dažāda, un tās nosodījums var ļoti mazināt bērna pašvērtību.
Kā reaģēt vecākiem, ja bērns lielās
Lielīšanās bieži ir aktuāla tad, kad bērns sāk apmeklēt pirmsskolas mācību iestādes.
Bieži bērni lielās ar kādām mantām, tad vecākiem būtu jāskaidro, ka mantas nevienu nepadara gudrāku. Bieži bērni vēlas ko tādu, kas ir citiem bērniem, jo šķiet, ka visu, ko vēlas, var dabūt.
Bērnam jāzina, ka ne vienmēr visu, ko grib, vajag un ne visu var dabūt.
Sociālajos tīklos vecāki stāsta, ka Igaunijā un Zviedrijā bērnudārzos aizliegts līdzi ņemt mantas, lai pēc iespējas samazinātu iespēju salīdzināt. Tomēr citi vecāki saka, ka iemeslu lielīties un salīdzināt bērni vienmēr atradīs. Tam, ka bērni uz bērnudārzu līdzi nes rotaļlietas, ir arī pozitīvā puse, jo tā bērni iemācās dalīties, domā speciālisti.
"Rotaļlieta bērnam var būt palīgs, kā jaunajā vidē justies droši, tad tas ir veselīgi un vajadzīgi," skaidro "Bebe.lv"pedagoģe Laura Strēle.
Bieži bērni aizmirst palielīties, ko darījuši kopā ar vecākiem, kur bijuši un piedzīvojuši ko skaistu, bet izrādās ar jaunām mantām un spēlēm, materiālā pasaule pārņem attiecību pasauli.
Speciālisti uzskata, ka bērnudārzā lielīšanās vai salīdzināšana ir bērna izaugsmes process, bet skolā salīdzināšana var būt sāpīgāks process.
Kā mācīt bērnam nesalīdzināt
Dzīvē nekad nav tā, ka visiem viss būs vienādi. Bērnam jāmāca redzēt atšķirības - materiālus labumus, atšķirīgus talantus, izpausmes un rīcību.
Bērns mācās no vecāku skaidrojumiem par to, kas dzīvē, materiālajā pasaulē un citu lietu un norišu salīdzinājumā ir svarīgākais. Viens no salīdzinājumiem bērna acīs - cik daudz un dārgas mantas vecāki nopērk vai ļauj izvēlēties.
Bērniem ļoti agri ir vēlme iegūt ko tādu, kas ir citam. Mazs bērns nevar izprast situāciju, bet pieaugot var sākt saprast, ka citiem bērniem var būt citādas mantas un tas ir normāli. Bērnam jāsaņem skaidrojums, te var izmantot arī salīdzinājumu no pieaugušo pasaules – arī pieaugušajiem ir dažādas lietas, iespējas un izvēles.
Arī pieaugušo acīs lietām, ar kurām lielāmies, ir nozīme. Pieaugušo rīcība sociālajos tīklos tam ir labs pierādījums.
Bērni mēdz izrādīt savas mantas, stāstīt par notikumiem, piedzīvojumiem. Iespējams, ka to, ko pieaugušie uzskata kā lielīšanos, bērni uztver kā dalīšanos.
Cik daudz vainas jāuzņemas vecākiem
"Bīstami, ja vecāki izpilda visas bērna prasības, vecākiem jāatceras, ka viņi ir situācijas noteicēji," skaidro Montesori psiholoģe Kristiāna Kalniņa.
Tas nav attiecināms tikai uz materiālo pusi, bet arī uz dažādām nodarbībām, izklaidēm un citām bērnu izvēlēm tāpēc, ka to dara citi bērni.
Psihologi uzsver, ka visvairāk par to uztraucas vecāki, kuri nevar atļauties realizēt bērna vēlmes, kuras bērns izsaka, salīdzinot sevi ar citiem. Protams, arī vecākiem, kuri var atļauties izpildīt bērna vēlmes, jācenšas bērna uzmanību virzīt ne uz materiālām izvēlēm, bet redzēt bērna labās īpašības, labos veiktos darbus.
Salīdzinājums ir reālā dzīve - ne bērni, ne pieaugušie nevar vienmēr atļauties visu, ko vēlas, tas jāmāca arī bērnam.
Vecāki paši salīdzina sevi ar citiem cilvēkiem un šo informāciju pavisam negribot var nodot bērnam. Pieaugušie rada bērnam priekšstatu par to, kāds ir veselīgs salīdzinājums, palīdz veidot vērtību skalu un saprast, ka cilvēki ir dažādi, tāpat kā svarīgais un vērtīgais viņu dzīvē.
