Tā kā jautājumos par bērniem un digitālajām ierīcēm ikviens vecāks mēģina radoši interpretēt to informāciju, kas lasāma, skatāma un klausāma dažnedažādos avotos, arī man kā mammai ir savi novērojumi un praksē izmēģinātas pieejas. Dažas no tām "dzīve piespiež" ar laiku mainīt.
Biju diezgan stingri nolēmusi, ka savam dēlam, kurš dzimis jau viedtālruņu laikmetā atšķirībā no vecākajiem bērniem, kuru sākumskolas vecumā skārienjutīgu ekrānu nebija, es centīšos savu ierīci nepirkt. Pēc iespējas ilgāk. Gluži vienkārši iestāstīju sev: nebūs telefona, nebūs problēmu.
Vienīgais klasē bez savas ierīces
Tikai tad, kad citu klasesbiedru mammas sāka uzdot jautājumus: vai tā mums kāda reliģiska pārliecība ģimenē vai kas cits "slikts" noticis, ka skolniekam nav sava telefona, es mēģināju no jauna iedziļināties problēmā – vai vajag manam pirmklasniekam savu telefonu?
Es nolēmu, ka nevajag, jo uzticējos speciālistiem.
Mans dēls savu pirmo telefonu saņēma 8 gadu dzimšanas dienā – mazliet agrāk, nekā es to būtu gribējusi ideālajā versijā. Priecājos, ka varu uzlikt ierobežojumus un, piemēram, naktīs viņš telefonu nevar lietot. Priecājos, ka ar dēlu vienojāmies mutiski – nevis uzstādot tikai telefona iestatījumos –, ka ilgāk par stundu darba dienās viņš spēlītes nespēlēs. Pareizāk sakot, mēs vienojāmies palūkot pēc pirmās nedēļas ar telefonu, cik viņam sanāks laika pavadīt spēlēs un tad vienoties, kas būtu tas laiks, ko, ja vajadzēs, ieliksim iestatījumos. Tas viss mūsdienās ir kļuvis tik ērti! Vecākiem gandrīz vai nav jādomā līdzi, kaut gan te arī ir lielais viltīgais māneklis – patiesībā stāsts nav par telefona tehniskajām iespējām un problēma nav ierīce pati par sevi. Reizēm jaunās māmiņas iekrīt uz mārketinga triku: sak, spēlīte taču domāta no dzimšanas! Bet ne jau spēļu ražotāji uzņemsies atbildību par tikko dzimuša bērniņa veselību un attīstību.
Tāpat arī man pašai – kā pirms, tā pēc dēla dzimšanas dienas, kad nu viņš kļuvis par sava telefona saimnieku, galvenais, kas jāatceras man pašai, ir uzturēt attiecības ar dēlu – runāties, dalīties, noskaidrot, pajautāt un neaizmirst dēlu virtuālajā realitātē.
Gribu gan piebilst arī, ka jau pirmajos vakaros ar telefonu bija daži pārsteigumi. Tas, no kā es "baidījos", ka viņš bez mitas spēlēs tikai telefona spēles un nedarīs neko citu. Tā nebija. Joprojām viņš spēlējas arī ar konstruktoru, pilda mājasdarbus, spēlē klavieres, ar brāli iet sniegā šļūkāt un spēlēt futbolu. Pārsteidza mani tas, ka spēlīšu vietā viņš sāka pētīt virtuālo karti, meklēt, kur ir Ukraina un kādas valstis ir pa vidu no Latvijas līdz tai. Tāpat arī gribēja uzstādīt modinātāju telefonā, lai varētu no rītiem uz skolu mosties pats, kā arī priecīgs zvanīja abām vecmāmiņām – viena no viņām pat apstulba, prasot, ko tu gribēji? Bet viņš jau neko negribēja, tikai piezvanīt no sava jaunā telefona.
Psihoterapeite: vecākiem mēdz būt bail uzticēties saviem bērniem
Protams, saprotu, ka kārdinājumu virtuālajā realitātē netrūkst, bet varbūt tiešām daudziem vecākiem tas bubulis un briesmas ir izbubināti lielāki viņu galvās, nekā tas ir patiesībā.
Jo, kad šorīt – pirmajā darba dienā pēc dēla dzimšanas dienas – viņš vaicāja, vai drīkst uz skolu ņemt telefonu, atbildēju, lai dara, kā vēlas. Viņš izlēma telefonu atstāt mājās.
Protams, eksperti ir vienisprātis, ka ekrānu ierīču lietošanas paradumos un to ierobežošanā visu nosaka vecums, bet ne tikai tas, izskanēja lekcijā. "Iespējamās briesmas" bieži ir vecāku prātā, un "ekrāni" maldīgi rada iespaidu, ka mazais bērns ir mierīgs – šīs ir dažas no pasākumā "Digitalizācija: drauds vai draugs" izskanējušajām psihoterapeites Kristīnes Mažes atziņām.
Savukārt to, ka pusaudžiem ierobežot telefona lietojumu ar aplikāciju palīdzību ir bezjēdzīgi, jo viņi prot uzliktos ierobežojumus lieliski atbloķēt, pastāstīja pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs. Kā tad īsti ir, digitālās ierīces ir drauds vai tomēr draugs?
"Dažādos vecumposmos vajadzības atšķiras," norādīja psihoterapeite Kristīne Maže, kas strādā ar jaunāka vecuma bērniem un ģimenēm.
"Nav nekas slikts reizi pa reizei bērnam iedot ekrānā noskatīties multeni, bet svarīgi vienlaikus padomāt, vai es kā mamma vai tētis veltu pietiekami daudz uzmanības, lai bērns apgūtu savam vecumam un attīstībai atbilstošo?"
Speciāliste norādīja, ka nereti briesmas ir vecāku prātā, nevis realitātē.
"Vecākiem mēdz būt bail uzticēties savu bērnu spējai pašiem pieņemt lēmumus. Tā izpaužas pāraprūpe, kas arī ir vardarbības forma."
Tas, no kā vecākiem ir bail, nereti ir, ka bērns uzreiz būs atkarīgs no ierīcēm. Šīs bailes raksturīgas tiem, kuri paši nākuši no atkarības skartajām ģimenēm, auguši tādā vidē, kur cits citam nevar uzticēties. "Ja vecāki paši tādā vidē auguši, viņiem var būt grūti sajust otru cilvēku, uzticēties viņam, runāt par to, kas viņiem vajadzīgs – arī ar savu paša bērnu."
Ja mazulim, pirmsskolniekam iedod ekrānierīci, viņš tūdaļ nomierinās, taču tas ir tikai iespaids, ka bērns ir mierīgs. "Ekrāni it kā "atslēdz" to, kas tajos raugās, tāpēc maldīgi ir domāt, ka tie nomierina," uzskata Maže.
"Tāpēc bērnus, kuri atnāk pēc garas dienas bērnudārzā vai skolā, piesaista ekrāni, spēlītes – gluži tāpat kā vecāki pēc darba, arī bērni vēlas "atiet" no realitātes, "paslēpties" citā pasaulē." Un tas ne vienmēr nozīmē, ka par to jāsatraucas.
Viņa uzsver, ka nedrīkst aizmirst arī ierīču nozīmi mācībās un kā tās var izmantot izziņai, tāpat arī virtuālie draugi, kas veidojas jau vecākiem bērniem.
"Pirms klupt virsū bērnam, padomājiet, vecāki, vai jums pašiem ierīce nekalpo izziņai, komunikācijai, arī atpūtai no darba?"
Speciāliste arī iesaka veidot attiecības ar bērniem, kas neaprobežojas vien ar jautājumu: kāpēc tev e-klasē ne tik labs vērtējums? Viņa rosina atrast vismaz piecas labas lietas, ko pateikt savam bērnam katru dienu, nevis meklēt, ko viņš atkal izdarījis sliktu.
Nils Konstantinovs: Arī pusaudzis ir cilvēks
Runājot par pusaudžu vecumu, attiecību nozīmi uzsvēra arī Nils Konstantinovs, kurš norādīja, ka pusaudži attiecības veido ne tikai ierīcēs cits ar citu, bet arī ar pašām ierīcēm. "Arī pusaudzis ir cilvēks," šī frāze zālē sēdošajos vecākos, no kuriem teju puse bija tieši pusaudžu vecāki, izraisīja nervozus smiekliņus. "Protams, arī bērns ir cilvēks. Un viņi ir radīti attiecībām. Tas ir kā "bluetooth" savienojums, kas sākas pēc piedzimšanas, bet, attālinoties no vecākiem, pavisam neizzūd."
Speciālists pastāstīja, ka tie pusaudži, kuriem rodas sarežģījumi un problēmas virtuālajā vidē, ir tie paši, kuriem ir problēmas reālajā vidē.
Tāpat arī, runājot par attiecībām, visus pusaudžus vieno tas, ka tieši ar pieaugušajiem viņi nelabprāt veido attiecības. "Pusaudžus neinteresē tas, kas interesē viņu vecākus, piemēram, skola," atzina Konstantinovs.
Interesanti, ka Hārvarda Universitātēs digitālo ierīču problemātiskas lietošanas izpētē kā ieteikums numur viens bijis ieviest kopīgu ēdienreizi, pastāstīja pusaudžu terapeits. Kopā sēžot pie viena pusdienu vai vakariņu galda ikdienā, ir lielāka iespēja, ka pat (mazrunīgais) pusaudzis tomēr pastāstīs pēc iespējas agrāk, ja iekūlies kādā problēmā.
Nils Konstantinovs iesaka, kā veidot attiecības ar pusaudzi:
- Nepārtraukti uzturēt šīs attiecības (tāpat kā ar draugiem)
- Interesēties par lietām, kas interesē pusaudžus
- Pozitīva kopīga laika pavadīšana (pat ja pirmā atbilde ir “nē”, ignorēt to un tomēr doties kopā pavadīt laiku)
- Kopīga ēdienreize
- Braukt kopā vienā automašīnā (tā ir vieta, kur pusaudži mēdz atklāties)
- Jāturpina uzturēt veselīgas robežas un jābruņojas ar pacietību (pusaudžiem raksturīgi provocēt un izaicināt – to jāpieņem, bet dažreiz jāierobežo, piemēram, pasakot, ka mājās nelamājas)
"Vecākiem nevajag cerēt, ka attiecības ar pusaudzi var būt jaukas visu laiku, bet sasniegums jau ir, ja tās laiku pa laikam ir atklātas un siltas,"
mazliet ar smaidu norādīja pusaudžu terapeits. "Interesanti, ka vietas, kur pusaudži spēj atklāties saviem vecākiem un citiem pieaugušajiem, ir, piemēram, braucot kopā automobilī, stāvot rindā vai ejot iepirkties uz apģērbu veikaliem, kas raksturīgi tieši meitenēm."
Kāda jēga?
Abi speciālisti uzsvēra, ka ierobežot laiku, ko bērns vai pusaudzis "sēž" tehnoloģijās nav labākais risinājums.
"Pētījumos iesaka līdz kādiem trīs gadu vecumam vispār nedot tehnoloģijas, bet uzskatu, ka mammai šim ieteikumam jāpieiet ar saprātu," pauda psihoterapeite Maže. "No trijiem līdz sešiem gadiem rekomendē ne vairāk par pusstundu, bet skolas vecumā – divas līdz trīs stundas uzskata par lietošanu, kas jau ir daudz."
Pusaudžiem nevajadzētu ierobežot laiku vispār. "Drīzāk apspriest jēgu – ko tas pusaudzis tur dara? Vai dara to, kas šim vecumam piemērots?" ierosināja Konstantinovs.
Pati par sevi ekrāna skrollēšana, lasīšana, skatīšanās, čatošana nav atkarība, bet gan to dēvē par problemātisku lietošanu, ja tā traucē citām bērna un jaunieša dzīves jomām, norādīja abi eksperti.
Arī jautājums, vai skolēnam ir vai nav vajadzīgs telefons, acīmredzot, pirmkārt, ir jautājums par tā nozīmi, jēgu. Speciāliste Maže norādīja, ka, ja klasē visiem ir telefons, bet tikai vienam bērnam nav, tas viņā varot radīt izstumtības sajūtas, kas nedara laimīgu. No otras puses, pusaudžu terapeits Konstantinovs izteicās, ka agri vai vēlu arī Latvijas skolās (jo citās valstīs tā jau ir) gan jau nonāks līdz atziņai, ka telefonam skolās – jo īpaši mazajās klasēs – nav jābūt, ja tam skolas mācību procesā nav vietas. Tad kāda jēga, ka pirmklasniekam ir telefons? To var atnest līdz skolai, ielikt kastē un, ejot mājās, izņemt, ja runa ir par saziņu ar vecākiem. Ja tā šajā vecumā ir tikai rotaļlieta, tad kāda jēga to nest uz mācību iestādi, kur citas mantas līdzi neņem?
"Tas, ko ierīču pārmērīga lietošana gan var veicināt, ir mazkustīgums, kā rezultātā rodas liekais svars, un tas arī ietekmē mentālo veselību," atgādināja pusaudžu eksperts. "Paši pusaudži labprāt atteiktos no tik biežas telefonu lietošanas, bet to izdarīt viņiem ir "grūti", kas nozīmē, ka jaunākā vecumā viņi nav apguvuši pašregulācijas mehānismu."
Citiem vārdiem sakot, līdzīgi kā, ejot pa ielu vai apgūstot galda kultūru, arī, sperot pirmos soļus ierīču pasaulē, ir jāzina noteikumi un etiķete: cik minūtes spēlēta spēle netraucēs izdarīt visu pārējo, kas svarīgs veselībai un augšanai.
