Mēs piedzīvojam to, ka pret bērniem agresīvi izturas ne tikai vienaudži, bet arī pieaugušie. Turklāt nevajag daudz – viens vienīgs cilvēks var radīt traumatisku pieredzi visai klasei, ne tikai konkrētam bērnam.
Agresīva uzvedība ir ne tikai vardarbības pieļaušana, bet arī toksiskas uzvedības ignorēšana, jo tā mēs pāridarītājiem signalizējam, ka šāda uzvedība ir akceptējama.
Ja pieaugušie ilgstoši ignorē kādas grupas vardarbību, pāridarītāji var pat sākt justies, ka viņi to dara pieaugušo vārdā.
Tāpēc mēs kā pieaugušie nedrīkstam vienkārši gaidīt un cerēt, ka viss būs labi, mums ir jāpamana brīdinājuma signāli, un pieaugušajiem ir jādara viss iespējamais, lai nepieļautu vardarbības attīstību. Lielākoties jau situācija briest palēnām, un to pat var paredzēt.
Ko darīt vecākiem, ja pamana, ka bērnam dara pāri? Svarīgi neminimizēt. Nestāstīt bērnam, ka “tev tikai tā izlikās, gan jau viņi tikai pajokoja un tā tam jābūt…” Tā ir tipiska vecāku pirmā reakcija. Ja tajā brīdī pārliecina bērnu, ka nekas nav noticis, tad vecākiem nekas ar to nav jādara. Vissvarīgākais ir pieņemt bērna emocijas un uzklausīt bērnu. Svarīgi uzdot jautājumus.
Piemēram:
- Vai tas ir noticis pirmo reizi, vai iepriekš esi pamanījis kādus signālus?
- Vai esi pamanījis atšķirību, kā tas bērns, kurš par tevi ņirgājas, izturas atsevišķi, kad viņš ir viens pats – viens pret vienu? Kā viņš izturas grupā?
- Vai tu esi pamanījis kādas īpašas stundas, laikus, kad tas notiek? Vai tas ir starpbrīžos, tualetēs, garderobēs vai, piemēram, pedagogu klātbūtnē?
- Ko darīji tu, ko darīja citi bērni? Vai tam bija aculiecinieki?
- Ko darīja aculiecinieki, pats pāridarītājs? Vai situāciju izdevās pārtraukt, kam izdevās to pārtraukt?
Vecākiem svarīgi ar bērnu runāt tā, lai bērns neidentificējas ar upura lomu.
Var gadīties, ka bērns no skolas nāk mājās satraukts, atsakās iet uz skolu. Bērnam var būt slikti, parādīties psihosomatika.
Vecākiem jājautā bērnam – vai drīkst, piezvanīšu skolotājam vai kādam no atbalsta personāla. Atļaujas prasīšana ir ļoti nozīmīga. Var gadīties, ka bērnam ir daudz vairāk bailes no vecāku reakcijas nekā no tā, kas patiesībā ar viņu notiek.
Ja bērns pasaka “nē”, respektējiet to.
Ar bērnu var runāt – kā viņš pats redz šīs situācijas risinājumu, tā saprotot, kādi ir bērna emocionālie un fiziskie resursi situācijas risināšanai.
Dažreiz, ja bērnam pasaka, ka nepieciešamības gadījumā mainīs skolu, bērnam rodas jauna enerģija un viņš ir spējīgs situāciju atrisināt, jo ir atkāpšanās ceļš.
Vairāk par vardarbību pret bērnu skolā un ieteikumus vecākiem var lasīt uzvedība.lv.
