Bērnam kļūt par «lielo» māsu vai brāli nav vienkārši; neizpaustās dusmas var traucēt pieaugušā vecumā

Gan 15, gan 3 gadu vecumā kļūt par “lielo” brāli vai māsu nav vienkārši, jo abos gadījumos bērns joprojām vēlas, lai vecāki pievērš uzmanību arī viņam, ne tikai mazajam, uzsver ģimenes psihoterapijas speciāliste Ilze Novikova.

ĪSUMĀ:

  • Aiz vecākā bērna greizsirdības slēpjas bēdas un skumjas, jo bērns ir zaudējis vecāku uzmanību.
  • Psihoterapijas speciāliste uzsver: svarīgi jau grūtniecības laikā stāstīt par gaidāmo mazuli.
  • Bērnudārza gaitu sākšana vai pārcelšanās uz savu gultu vai istabu jāieplāno pirms brāļa vai māsas piedzimšanas.
  • Dusmas uz jauno lietu kārtību mazais var izpaust, izzīmējot vai parādot, cik bēdīgs vai dusmīgs jūtas.
  • Cilvēka psihei nepieciešams vismaz gads, lai pielāgotos kaut kam jaunam.
  • Neizpaustās dusmas var traucēt pieaugušā vecumā.

“Vai tu mani mīlēsi, kad piedzims mazais brālis?” arī padsmitnieks var uzdot šādu jautājumu savai mammai, tomēr atšķirībā no divgadnieka viņš savas bažas var izteikt vārdos, uzsver ģimenes psiholoģijas centra “Līna” ģimenes psihoterapijas speciāliste Ilze Novikova. To, kā lielie brāļi un māsas sagaida ģimenē savu tikko dzimušo bēbīti, kāpēc un kā dzimst greizsirdība un reizēm pat naids pret jaunpienācēju ģimenē, lielā mērā nosaka tas, kāda ir vecumu starpība starp brāļiem un māsām, kā vecāki sagatavo vecākos bērnus gaidāmajām pārmaiņām, kā atbalsta vecāko bērnu pārmaiņu periodā un kā stiprina attiecības starp brāļiem un māsām.

Bērns patiešām cieš

Līdz ar jaunākā mazuļa ienākšanu dzīve mainās, jo jāsāk dalīties ar otru, jāsāk dalīt vienas – vislabākās – mammas un vislabākā tēta uzmanība ar vēl kādu. Stāsta ģimenes psihoterapijas speciāliste Ilze Novikova: “Zem vārda greizsirdība slēpjas ļoti daudz sajūtas, kas izpaužas kā bērna ciešanas par to, ka nekas vairs nebūs, kā bijis. Un pats svarīgākais šajās mazā cilvēka sajūtās – VIŅŠ – jaundzimušais – ir pie tā “vainīgs”! Ja viņa nebūtu, tad viss būtu, kā līdz šim.”

Pie pirmā bērna aicinājuma aplūkot tikko uzbūvēto kluču torni vai uzzīmēto zīmējumu, mamma būtu klāt, kamēr tagad viņa atsaka: “Pagaidi, man mazais rokās, jāpārtin, jābaro, jāaizmidzina…!”

Pēkšņi no “lielā” brāļa vai māsas, kas tikko paši bija maziņie (vienīgie vai visjaunākie), tiek pieprasīts klusums, jo bēbītis taču čuč.

“Protams, tas ir iemesls dusmām: visa viņa līdzšinējā dzīve sagriezusies ar kājām gaisā!”

atzīst Ilze Novikova. Greizsirdība uz mazajiem brāļiem un māsām nav ne slikta, ne nepareiza, tā tikai apliecina, ka bērnam patiesībā ir ļoti skumji un bēdīgi. “Viņiem ir sēras par to, ka dzīve, kāda tā bijusi līdz šim, ir beigusies,” skaidro speciāliste. “Vienalga, vai tie ir divi vai 10 gadi, bērnam, kļūstot par vecāko brāli vai māsu, ir mainījusies līdzšinējā rutīna, ko viņš labi zināja, kas deva drošības izjūtu.” Līdzšinējā lietu kārtība, kas bija stabila un paredzama, nu mainīsies – vairs nebūs tā, ka mamma pienāks ikreiz, kad mazais ieraudāsies.

Kā mazināt bērna skumjas?

Lai arī maza bērna ienākšana ģimenē ir pārdzīvojums esošajiem bērniem, pastāv iespēja bērnu sliktās pašsajūtas mazināt. Piemēram, viens no ieteikumiem, par ko atgādina ģimenes psihoterapijas eksperte Ilze Novikova, ir jau grūtniecības laikā daudz stāstīt par gaidāmo mazuli. Lai šoks nav kā zibens no skaidrām debesīm. “Mazie ķipari jāsagatavo tam, ka ģimenē būs pārmaiņas. Ieteikums, ko apstiprina mūsdienu psiholoģija, ir visas citas “lielās” pārmaiņas bērna dzīvē, piemēram, gultas vietas maiņu, bērnudārza vai skolas gaitu sākšanu veikt līdz mammas grūtniecības sestajam mēnesim,” uzsver Ilze Novikova. “Tas, protams, ir ideālā gadījumā, jo skolas gadu jau nevar pabīdīt, taču, cik vien iespējams, pārmaiņām jāgatavojas.” Tāpat var jau laikus sagatavoties tam, ka mammai vairs nebūs iespēju vienmēr nolikt bērnu gulēt, tāpēc, pirms mazais piedzimis, var sākt jaunu vakara rituālu – gulētiešanu kopā ar tēti. “Lai nebūtu tā, ka vienā dienā, kad mamma atbrauc ar mazu bēbi autosēdeklītī mājās, dzīve kardināli mainās,” iesaka Ilze Novikova, piebilstot, – jo pakāpeniskāk vecāki sagatavosies pārmaiņām, jo labāk.

Elīna Kempele šobrīd gaida, kad pasaulē nāks mazulis, tikmēr gadu un 11 mēnešus vecais “lielais” brālis Rojs uzsācis bērnudārza gaitas. “Biju iecerējusi, ka Rojs sāks bērnudārza gaitas jau vasaras nogalē, jo nezināju, kā viņam tas izdosies – vai tas būs ātri un veiksmīgi,” stāsta mamma Elīna. “Negribēju, lai sanāk tā, ka vienlaicīgi sakrīt tik liels notikums kā bērnudārza sākums un mazā brāļa piedzimšana.” Elīna priecājas, ka dēlam patīk dārziņā, vienlaikus neparedzēts šķērslis ir vīrusi, kas neļauj prognozēt, vai rudens tik un tā nebūs jāpavada, visiem dzīvojoties kopā pa māju, kas, protams, rada bažas, vai lielajam brālim neradīsies greizsirdība uz mazo brāli.

“Vecākiem, kuru bērniem ir tik maza starpība, iesaku meklēt atbalstu tuvinieku – vīru vai vecmāmiņu – vidū, jo pretējā gadījumā ir grūti veltīt katram bērnam nedalītu uzmanību,” skaidro psihoterapijas speciāliste. “Tik maziem bērniem – ar 2–2,5 gadu vecuma starpību – abiem ir vienādas vajadzības un nepieciešama pieaugušo uzmanība. Gan tas, ka vienam vajag paēst, gan otram – kakāt –, ir vienlīdz svarīgi un prasa vecāku tūlītēju iesaisti.”

Viens no ieteikumiem, kā jau laikus gatavoties tam, ka mājās tagad dzīvos mazs, mazs cilvēciņš, ir pievērst uzmanību citiem maziem bēbīšiem. “Lai bērnam nav šoks, ka mājās pārved nevis četrgadīgu futbolistu, bet gan kādu, kuram līdz futbolam vēl krietni jāpaaugas,” saka Ilze Novikova. Var pievērst bērna uzmanību, ja garām uz ielas iet kāds ar mazu bērnu ratos vai kopā noskatīties kādu filmiņu interneta vidē, kur redzams vēl mazs mazulis – tik mazs, kādi jaundzimušie mēdz būt 55–62 cm garumā. “Bērnam ir jāstāsta, ka mazais brālis vai māsa vēl daudz čučēs, trasītes un kluču torņus kopā ar viņu nebūvēs. Reizēm bērnam ir patiešām liela vilšanās par to, ka mazais vēl neko nedara, un tas ir tik garlaicīgi.”

Bērna emocijas ir jāpieņem

Psihoterapijas speciāliste atceras stāstu, kad uz mammas aicinājumu kaut ko kopā padarīt ar vecāko meitu, kamēr mazā guļ, lielā māsa sajūsmināta atsaukusies: “Jā, izmetīsim to māsiņu ārā!” Šajā brīdī svarīgi, lai vecāki nesadusmojas uz bērnu, nesāk viņu kaunināt, bet gluži pretēji. “Tas, ko mamma var teikt, ir: es jūtu, ka tevi apbēdina tas, ka ir māsiņa, ka tu esi neapmierināta, dusmīga. Var lietot arī citus vārdus, kas ir atbilstoši vecumposmam, ko bērns saprot. Nākamais solis ir ļaut bērnam runāt, nevis apklusināt viņu, sakot, ka tā runāt vai darīt nedrīkst. Tas, ka viņš to neteiks skaļi, nenozīmē, ka viņš neturpinās just.”

Sekas tam, ka bērns savas patiesās sajūtas paslēpis sevī, var izpausties neatbalstāmā rīcībā, piemēram, mazajam “netīšām” uzliks uz galvas spilvenu, bāzīs mutē baranku vai uzsēdies zīdainim virsū, skaidro Ilze Novikova. Tas ir iemesls, kāpēc tik svarīgi pieņemt un ļaut izpaust savas emocijas pieņemamā veidā. Kā tas ir? “Lielākiem bērniņiem var lūgt uzzīmēt, kā viņš izskatās dusmīgs; mazākam – var teikt, lai ar rokām vai pirkstiem parāda, cik bēdīgs viņš ir vai izrūc savas dusmas kā lauva, piemēram,” ierosina Ilze Novikova. “Tas ļauj bērnam izpaust savas sajūtas un gūt apliecinājumu tam, ka mamma viņu saprot. Tikai godīgi būtu, ja arī mamma padalīties ar mazo savās izjūtās – ka arī viņai nav viegli, jo tagad ir divi bērni, kas abi ir forši, bet tas ir arī sarežģīti.”

Sarunas ļaus arī vecākiem skaidrāk apjaust, kas notiek ar viņu bērnu, kurš varbūt vēl nav tajā vecumā, lai visu mācētu skaidri izstāstīt pats. Vecāki pusgada laikā varēs manīt, ka situācija palēnām mainās un, piemēram, dusmas jau uznāks retāk vai arī bērns parādīs – ar rokām, sejas grimasi vai zīmējumā, ka bēdas jau ir kļuvušas pavisam maziņas.

“Ģimenei visiem kopā ir jāparedz adaptācijas laiks – psihei ir nepieciešams vismaz gads, lai pielāgotos kaut kam jaunam,” saka eksperte, uzsverot, ka cilvēks pierod pie pārmaiņām tad, kad cauri visām sezonām, svētkiem, gadalaikiem ir piedzīvojis jauno situāciju. “Protams, runājot par bērna ienākšanu ģimenē un brāļiem, māsām, kuriem pie mazuļa jāpierod, visgrūtāk izturēt jauno lietu kārtību būs pirmajos mēnešos, tad palēnām vajadzētu palikt vieglāk.” Konkrētu laika posmu ietekmē arī citas lietas, kas notiek mazā lielā brāļa un māsas dzīvē – pirmkārt, cik veci ir bērni, otrkārt, vai pats nav sācis arī bērnudārza vai skolas gaitas, treškārt, kāda ir situācija ģimenē kopumā u.tml.

Vistipiskākās kļūdas, ko nevajag teikt bērnam:

  1. Tu esi vecāks, atdod! Bērns pierod, ka visas viņa lietas, apģērbus, rotaļlietas, gultu un pat istabu atņem māsa vai brālis.
  2. Tu esi vecāks, tu pats uzņemies atbildību! Nē, vecāki ir tie, kas uzņemas atbildību par bērniem ģimenē – vienalga, cik kuram gadu.
  3. Paskaties uz savu māsu, paskaties uz savu brāli! Nekad nedrīkst salīdzināt bērnus!
  4. Tu esi vecāks, tu esi vainīgs! Vecāko bērnu automātiski vainot konfliktā nedrīkst, jo strīdā, cīniņā vai kautiņā bija abi.
  5. Kurš kuram noņēma klucīti? Kurš sāka pirmais? Vainīgo nevajag meklēt – bērniem jāmāca sadarboties, nevis cīnīties.
  6. Viņš ir maziņš, viņš nevarēs, bet tu – liels, tu izdarīsi! Reizēm šis dalījums ieilgst arī tad, kad “maziņais” jau beidz pamatskolu…
  7. Tu man esi vismīļākais bērns! Kā vecāks var vienādi mīlēt visus bērnus? Nav jāmīl vienādi, bet jāmīl katrs tāds, kāds viņš ir.
  8. Mīli mazo brālīti, māsiņu! Iedod bučiņu! Ar varu nevajag spiest mīlēt brāli vai māsu.

Arī vecākam bērnam ir vajadzības

Jau pieauguši cilvēki – 30 un 40 gadu vecumā –, ko speciāliste satiek ģimenes terapijas kabinetā, reizēm dedzīgi un pat ar sašutumu atceras, cik liels pārdzīvojums bijis tad, kad ģimenē piedzima mazais brālis vai māsa. Un to viņi stāsta pēc daudziem gadu desmitiem. Iemesls, iespējams, ir tas, ka šī greizsirdība un dusmas palikušas apslāpētas un veselīgā veidā neizpaustas, kā arī vecāki nesniedza vecākajam bērnam nepieciešamo atbalstu jaunajā dzīves situācija. “Tie stāsti ir ļoti skumīgi,” atzīst Ilze Novikova.

Protams, ne jau visās ģimenēs, kur aug vairāk par vienu bērnu, sekas mazā brāļa vai māsas ienākšanai ģimenē atstās ietekmi ilgtermiņā. Visbiežāk iemesls ir daži pateikti teikumi, pieņēmumi vai gaidas, kas nav ne vecumam, ne situācijai pieņemami. Reizēm šie teikumi izsprūk mammas noguruma dēļ, tāpēc svarīgi arī mammai atrast laiku atpūsties.

Bieža kļūda ir tā, ka, piedzimstot mazulim, vecāki tik ļoti fokusējas uz to maziņo, ka aizmirst, ka ģimenē taču ir arī citi bērni. Jāieplāno – lai cik tas šķiet, grūti un teju neiespējami, veltīt laiku viens pret vienu arī vecākajam bērnam vai bērniem. Svarīgi katru dienu atcerēties apvaicāties: “Kā tu jūties? Kā tev gāja bērnudārzā vai skolā?” Tāpat būtiski atrast mirkli, kad blakus nav mazulīša, lai kopīgi uzspēlētu kādu galda spēli, palasītu grāmatu vai liktu klučus. Speciāliste uzskata, ka nav tik būtiski, vai tās ir 10 minūtes dienā vai pusstunda divās dienās, bet jāatceras, ka to vispār vajag. “Ideālā gadījumā – katru dienu, bet, ja tas tiešām ir nereāli, tad vismaz nedēļas nogalēs sarunāt “randiņu” ar savu vecāko bērnu,” ierosina ģimenes psihoterapijas specialiste. “Kopīgi var uzzīmēt kalendāru, kur sestdienas rītos iezīmēt vai ierakstīt šo tikšanos ar mammu, kamēr ar mazulīti iziet pastaigā tētis, piemēram.”

Ilze Novikova pieredzējusi, ka mammu liela kļūda ir mēģināt vienlaicīgi paveikt visu. “Mammas saka, mazais te tikai pagulēs, bet es tikmēr uztaisīšu ēst, palikšu klučus ar otru bērnu un vēl seriālu paskatīšos fonā,” stāsta Ilze Novikova.

“Lai apmierinātu bērna emocionālās vajadzības, viņam mammu vajadzēs simtprocentīgi, tāpēc pat mazuļa dusēšana otrā istabā īsti nederēs.

Mēs taču zinām, kā mammas ar vienu ausi visu laiku klausās, vai ar mazo otrā istabā viss kārtībā, skrien apraudzīt un tamlīdzīgi. Bet lielais bērns jau to jūt un klāt ir tā pati vilšanās – mamma jādala vēl ar kādu.” Labs laiks, ko veltīt bērnam, nedalot uzmanību ar citu, ir gulētiešanas rituāls – kad palasīt grāmatu, pamasēt muguriņu – tā nodrošinot ķermenisko kontaktu. Vai vienkārši parunāties.

Ko visbiežāk dara bērns, kad piedzimst brālis vai māsa:

  1. Agresīva uzvedība.
  2. Pārāk cieša apskaušana, nēsāšana, kas var būt bīstama.
  3. Ignorēšana.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt