Bērna adopcija. Pamatprasības un likumā noteiktie soļi

Ja likumu un noteikumu lasīšana nav ierasta prakse vai ir neizpratne par kādu no skaidrojumiem, visātrāk un vienkopus atbildes uz visiem ar adopciju saistītajiem jautājumiem iegūsiet sev tuvākajā bāriņtiesā. Ja esat jau nolēmuši gatavoties adopcijas procesam, tad vislabāk doties uz bāriņtiesu, kuras darbības teritorijā ir jūsu deklarētā dzīvesvieta.

Divas pamatprasības – motivācija un atbilstošais vecums

Lai adoptētu bērnu, ir jābūt vismaz 25 gadu vecam un starp adoptētāju un adoptējamo bērnu ir jābūt vismaz 18 gadu starpībai. Vecuma griesti adoptētājam gan nav noteikti, tātad, ja seniora vecumā nobriest adopcijai, vecums nebūs šķērslis,  tomēr bāriņtiesa, saņemot gados vecākas personas iesniegumu, vērtēs seniora spējas uzaudzināt bērnu. Tāpat tiek vērtēta personu materiālā nodrošinātība. Otra stingrā prasība ir motivācija. Ir jābūt gatavam, ka adopcija ir lēmums uz mūžu, ka šis būs tavs bērns, kuru nevarēs atdot atpakaļ vai nomainīt. Adopcija nav izmēģinājums.

Bērnu var adoptēt gan laulāts pāris, gan viena pati persona. Savukārt, ja cilvēki dzīvo kopā un ved kopīgu saimniecību, bet nav reģistrējuši laulību, tad bērnu var adoptēt tikai viens no viņiem. Interesentiem ir jārēķinās arī ar to, ka bāriņtiesa pieprasīs informāciju par Sodu reģistrā iekļautajām ziņām attiecībā uz adoptētāju.

Likumā nav noteikta arī kāda konkrēta summa, kas būtu jānopelna cilvēkam, lai viņš varētu kļūt par adoptētāju. Cilvēka materiālais aspekts tiek vērtēts kopumā, ne tikai pēc algas kontā. Piemēram, cilvēks dzīvo laukos, ir sava saimniecība, varbūt ienākumi nav ļoti lieli, bet iztikšanai pilnībā pietiek.

1. solis. Adoptētāja statusa iegūšana

Sākums visam ir saruna vietējā bāriņtiesā. Vienkārša, vaļsirdīga saruna par to, kāpēc cilvēks vēlas kļūt par adoptētāju, pārdomas, bažas, jautājumi. Tur pastāstīs, kādi dokumenti nepieciešami, kādas izziņas un "papīri" jāiesniedz, kā arī vēlreiz izstāstīs sīki un smalki par procesu, kā no vēlmes par adoptētāju kļūt par mammu vai tēti kādam bērnam.

Saruna automātiski nenozīmē saistības. Pēc sarunas cilvēks saprot, vai vajag vēl laiku pārdomām vai arī apstiprina savu sākotnējo pārliecību par adopciju. Lai "iedarbinātu procesu", nepieciešams iesniegt šādus dokumentus bāriņtiesā, kuras darbības teritorijā ir deklarēta cilvēka dzīvesvieta:

1. adopcijas pieteikums brīvā formā, kurā norādīti adopcijas motīvi, adoptētāja reliģiskā pārliecība, etniskā piederība un saziņas valoda, vēlamais adoptējamo skaits, dzimums un vecums, citi būtiski apstākļi, kas var ietekmēt adoptējamā bērna dzīvi kopā ar attiecīgo personu;
2. laulības apliecības kopija (uzrādot oriģinālu), ja atrodas laulībā;
3. dokumenta kopija, kas apliecina laulības šķiršanu (uzrādot oriģinālu), ja laulība šķirta;
4. dokuments, kas apliecina nodrošinājumu ar dzīvojamo platību (īres līgums, īpašuma tiesības utml);
5. dzīvesgaitas apraksts (CV);
6. ģimenes ārsta izsniegta izziņa par personas pašreizējo veselības stāvokli, kā arī psihiatra atzinums par personas psihiskās veselības stāvokli un narkologa atzinums par personas atkarību no narkotiskām un psihotropām vai citām atkarību izraisošām vielām;
7. informācija par ienākumiem;
8. tiesas sprieduma izraksts vai apliecināta noraksta kopija, ar kuru personai ir ierobežota rīcībspēja, ja personas rīcībspēja ir ierobežota;
9. tiesas sprieduma izraksts vai apliecināta noraksta kopija par otra laulātā atzīšanu par pazudušu (bezvēsts promesošu), ja personas laulātais atzīts par pazudušu (bezvēsts promesošu).

Pēc adopcijas pieteikuma saņemšanas sākas ģimenes vai personas izpētes process, kas var ilgt sešus mēnešus.

Pēc iesnieguma saņemšanas bāriņtiesas pārstāvji nāks ciemos, apsekos dzīvesvietu, noskaidros, vai tur vispār ir vieta vēl kādam cilvēkam komfortablai dzīvošanai. Notiks sarunas par to, kā un kur ieplānota bērna vieta. Tā ir draudzīga saruna ar bāriņtiesas pārstāvjiem. No šīs vizītes nevajag baidīties, jo bāriņtiesas pārstāvji nenāk mājās, lai virinātu skapjus vai skaitītu  putekļus.

Bāriņtiesa pēc tam nozīmēs adoptētāja psiholoģisko izpēti. Tas nav eksāmens vai skrupuloza pārbaude. Nav pareizo atbilžu, nav vēlme "iegāzt" kādu. Tā būtu jāuztver kā lieliska iespēja ar profesionāļu atbalstu vēlreiz pārliecināties par savu adopcijas nodomu ilgtspēju.

Ja psihologa atzinums ir pozitīvs un bāriņtiesa pieņem lēmumu piešķirt adoptētāja statusu, pirmais posms ir gandrīz noslēdzies, un ir laiks sazināties ar Labklājības ministriju, lai iegūtu informāciju par adoptējamiem bērniem. Ministrijas rīcībā ir visaptveroša informācija par katru adoptējamo bērnu, tai skaitā fotogrāfija, medicīniskā informācija, raksturojums un aspekti, kas adoptētājam būtu jāņem vērā. Ir darīts maksimāli daudz, lai atvieglotu adoptētāja izvēli, pie kura bērna braukt iepazīties.

Kādreiz, pirms daudziem gadiem, pēc adoptētāja statusa saņemšanas cilvēki varēja doties uz aprūpes iestādēm un izvēlēties bērnus. Tomēr šis "der-neder" process, kas bērniem tajā brīdī ir jāpiedzīvo, var būt ļoti traumatisks, tāpēc, paturot bērnu kā centrālo personu, sākotnējā izvēle ir atstāta "uz papīra", lai maksimāli pasargātu trauslo bērna psihi un emocionālo stāvokli.

2. solis. Adoptējamā bērna pirmsadopcijas aprūpe

Adoptētājs līdz bērna pirmsadopcijas aprūpei ar bērnu tiekas vismaz trīs reizes. Tikšanās reižu skaits var būt mazāks, ja bērnu adoptē cilvēks, ar kuru bērns ir iepriekš jau kontaktējies. Ja pēc šīm pirmsadopcijas posma tikšanās reizēm adoptētājam ir sajūta – "jā, šis ir bērns, ar kuru mums izveidojušās labas attiecības un ar kuru mums nākotnē varētu izveidoties īstas vecāku-bērnu attiecības", tad bāriņtiesa lemj par pirmsadopcijas aprūpi. Tas ir laiks, kad bērns jau ienāk ģimenē. Bērnu pirmsadopcijas aprūpē nodod uz laiku līdz sešiem mēnešiem.

Pēc bērna nodošanas pirmsadopcijas aprūpē bāriņtiesa atkal apseko ģimeni nu jau ar jaunpienākušo bērnu tajā, tai skaitā noskaidro un izvērtē:

• adoptētāja un adoptējamā bērna personības iezīmes, saderību un savstarpējās attiecības;
• adoptējamā bērna attiecības ar citiem ģimenes locekļiem, ja tie arī dzīvo turpat (brāļiem, māsām, omītēm utt.)
• adoptētāja mājokļa un saimniecības īpatnības;
• adoptētāja spēju izaudzināt adoptējamo bērnu;
• adoptētāja un adoptējamā bērna savstarpējo piemērotību.

Bāriņtiesa noskaidro visu adopcijā iesaistīto cilvēku viedokli par bērna adopciju:

• Ja adoptējamais bērns ir sasniedzis 12 gadu vecumu, piekrišanu adopcijai noformē ar paša bērna piekrišanu, kurā viņš var izvēlēties arī saglabāt vai mainīt savu līdzšinējo vārdu un uzvārdu.

• Ja adoptējamais bērns ir jaunāks par 12 gadiem, bāriņtiesa viņa atrašanās vietā veic pārrunas ar adoptējamo bērnu un noskaidro viņa viedokli un noformē sarunas protokolu. Ja adoptējamais bērns ir zīdainis vai varbūt nerunā, bāriņtiesas pārstāvji vēro bērna kopējo labbūtību ģimenē (vai viņš ir mierīgs, priecīgs, laimīgs utml.).

Bāriņtiesa pirmsadopcijas aprūpes termiņa beigās apkopo ģimenes izpētes rezultātus un izvērtē, vai adopcija šajā ģimenē ir adoptējamā bērna interesēs, un pieņem atbilstošu lēmumu. Ja bāriņtiesa nolemj, ka adopcija ir bērna interesēs, tā pagarina pirmsadopcijas aprūpes termiņu, līdz adopcija ir apstiprināta ar tiesas lēmumu.

3. solis. Adopcijas apstiprināšana un pēcadopcijas uzraudzība

1. Adoptētājs triju mēnešu laikā pēc tam, kad pieņemts bāriņtiesas lēmums par adopcijas atbilstību bērna interesēm, iesniedz rajona tiesā prasības pieteikumu par adopcijas apstiprināšanu. 
2. Bērns kļūst par ģimenes locekli, un adoptētājs iegūst tiesības īstenot aizgādību. Adoptētais bērns un viņa pēcnācēji attiecībā pret adoptētāju un viņa radiniekiem iegūst laulībā dzimuša bērna tiesisko stāvokli kā personiskajās, tā mantiskajās attiecībās.
3. Ar adopciju bērnam izbeidzas radniecības attiecības ar bioloģiskajiem vecākiem un viņu radiniekiem un ar tām saistītās personiskās un mantiskās tiesības un pienākumi pret viņiem.
4. Pēc adopcijas apstiprināšanas tiesā adoptētāja dzīvesvietas bāriņtiesa līdz bērna pilngadībai vērtē bērna aprūpi ģimenē viņa dzīvesvietā, lai pārliecinātos par bērna dzīves apstākļiem un iekļaušanos ģimenē.
5. Pēcadopcijas uzraudzība notiek divus gadus pēc adopcijas apstiprināšanas
6. Kamēr bērns ir nepilngadīgs, adopciju nevar atcelt.
7. Adopciju var atcelt, kad bērns sasniedz 18 gadu vecumu, ja adoptētais bērns un adoptētājs vienojas par adopcijas atcelšanu. Ja adoptētāji nepiekrīt, tad 18 gadus sasniegušais adoptētais var viens iesniegt pieteikumu tiesai par adopcijas atcelšanu.

Adopcija uz ārvalstīm

Gadiem ilgi adopcija uz ārvalstīm noritēja raitāk nekā adopcija tepat vietējā mērogā. Ja Latvijas ģimenēs gada laikā tika adoptēti pieci, desmit, padsmit bērni, tad uz ārzemēm tie bija trīsciparu skaitļos mērāmi. Tomēr līdz ar šī gada 1. jūliju stājās spēkā grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā un adopcija uz ārvalstīm ir kļuvusi sarežģītāka.

Režisores Lindas Oltes debijas spēlfilma "Māsas" ir sociāla ģimenes drāma par bērnunamā uzaugušām māsām Anastasiju un Diānu, kurām paveras iespēja tikt adoptētām amerikāņu ģimenē.

Grozījumi paredz, ka bērnu uz ārvalstīm adoptēt tikai tad, ja valstij ir saistoša:

1. 1993. gada 29. maija Hāgas konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos (valstu saraksts un ratifikācijas statusu),
2. 1989. gada 20. novembra Bērnu tiesību konvencija, un ar kuru Latvija ir noslēgusi divpusēju līgumu, nosakot abpusēju tiesiskās sadarbības specifiku ārvalstu adopcijas jomā.

Labklājības ministrija pieņem tikai tādas ārvalstu adopcijas lietas, kurās adoptētāji ir pauduši vēlmi adoptēt bērnus, kuriem ir grūtības atrast adoptētājus Latvijā. Tie parasti ir bērni, kuri ir vecāki par deviņiem gadiem, trīs un vairāk vienas ģimenes bērni, kā arī bērni ar nopietnām veselības problēmām. Bērni bez būtiskiem veselības traucējumiem vecumā līdz deviņiem  gadiem adopcijai uz ārvalstīm nav pieejami.

Kādreizējo divu gadu vietā pēcadopcijas uzraudzība ir līdz pat pilngadības sasniegšanai. Pirmo divu gadu laikā ziņojumi jāiesniedz divas reizes gadā, pēc tam – reizi gadā.

Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte Kristīne Klinklāva skaidro, ka laika posmā no 2022. gada 1. jūlija jaunas ārvalsts adoptētāju lietas ministrijā nav saņemtas.

Minēto likumdošanas grozījumu ietekmē 2022. gadā ir samazinājies uz ārvalstīm adoptēto bērnu skaits. Tomēr jāmin, ka uz ārvalstīm adoptējamo bērnu skaitam jau kopš 2017. gada ir tendence katru gadu samazināties, kas skaidrojams ar jau iepriekš pieņemtajām izmaiņām ārvalstu adopcijas regulējumā, proti, atļauja adoptēt bērnus uz ārvalstīm tikai no bērnu aprūpes iestādēm (kopš 2018. gada 8. novembra) un pēcadopcijas uzraudzība līdz adoptētā bērna 18 gadu vecuma sasniegšanai (kopš 2020. gada 23. decembra).  Ievērojot minēto, vērojams kopējais adoptējamo bērnu samazinājums, rezumē Klinklāva.

Neskatoties uz pieņemtajiem grozījumiem ārvalstu adopcijas regulējumā, ministrijā nereti tiek saņemti jautājumi par iespējām adoptēt bērnus no Latvijas uz ārvalstīm.

Statistikas dati par 2022. gadu apkopoti uz 01.10.2022.

Saistītie resursi:

Ar adopcijas procesu saistītās tiesiskās attiecības Latvijas Republikā reglamentē:

1. Latvijas Republikas Civillikums 162.-176.pants,
2. Civilprocesa likuma 259.-263.pants,
3. Bērnu tiesību aizsardzības likums,
4. Bāriņtiesu likums,
5. Ministru kabineta 2018. gada 30. oktobra noteikumi Nr. 667 "Adopcijas kārtība".

Detalizētāka informācija par adopcijas procesu un citiem ar adopciju saistītiem jautājumiem pieejama ministrijas tīmekļa vietnē: https://www.lm.gov.lv/lv/adopcija.