Bataragu ģimenes misija – bērni

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Laipni lūgti mūsu mājās, aicina Elīna. Pašlaik viņi ir septiņi – divi kaķi, Elīna un Sandris Bataragi un trīs bērni. Bet šī nav parasta Latvijas daudzbērnu ģimene. Bērni, kas šķiet pat savstarpēji līdzīgi, bioloģiski nav māsas un brāļi.

“Par audžuģimeni bija domāts kā tādu, nu ne gluži pensijas vecumā, tādu laika pavadīšanas veidu; likās, kad dzīve būs sakārtojusies, bērni izauguši, tad varētu veltīt laiku citiem bērniem, kuriem varbūt nav tā paveicies. Bet gāja laiks, Hanna paaugās, un sapratām, ka varbūt tomēr nav ko daudz gaidīt. Nāca informācija par bērnunamiem. Gribējās iesaistīties tajā visā ātrāk,” stāsta Sandris Batarags.

“Es neredzu, ka būtu kaut kas svarīgāks. Nav nekā svarīgāka.

Nav svarīgāk nopelnīt māju, nopirkt mašīnu, izveidot karjeru, strādāt, nodarboties ar hobijiem. Tas viss ir forši, bet par bērniem nekā svarīgāka nevar būt.

Vismaz ne manā dzīvē," uzsver Elīna Bataraga. "Mums vienkārši piezvanīja un teica - ziniet, ir tāds puisītis. Pusotru gadu vecs. Un es domāju, nu ko mēs tur gaidīsim, lai notiek. Un arī, kad tu uzzini, ka tādam pusotru gadu vecam bērnam vajag ģimeni...”

Kad ģimenē ienāca Viktors, Elīnas un Sandra bioloģiskajai meitai bija trīs gadi. Viktors savai mammai tika atņemts gada vecumā, bērnunamā pavadījis nepilnus piecus mēnešus.

“Man jābrīnās par to, kā četru mēnešu laikā novest bērnu līdz tādam stāvoklim. Jo es pēc tam arī runāju ar vecmammu par to, kāds viņš bija, kad viņu izņēma no ģimenes, kad viņam bija gads un mēnesis un viņš gadā mēnesī zināja un mācēja vairāk nekā pusotrā gadā, kad pie mums ieradās.

Arī šobrīd es saprotu, ka, visticamāk, viņš tika tur diezgan nopietni sazāļots un zāļots,” stāsta Elīna.

Bataragu ģimene Viktoram kļuva par aizbildņiem. Vecmamma, kurai sākumā nebija iespēju audzināt Viktoru, vēlāk piekrita, ka ģimenē bērns ir iedzīvojies un tā būs labāk.

“Mēs uzturam kontaktus arī ar vecākajām māsām un tiekamies ar vecmammu. Un tā vienmēr būs Viktora neatņemama sastāvdaļa. Viktoram ir vairāk radinieku un plašāka ģimene nekā citiem,” turpina Elīna.

Ģimenes ārste Aija Graudiņa stāsta, ka pārvērtības, bērnam nokļūstot mīlošā ģimenē, bija neticamas.

“To viņi pavisam ātri uzcēla kājās. Viņa atnāca, viņam bija puslapa ar diagnozēm, ka galīgi slims. Bet viņi aizveda viņu ceļojumā, un viņš iemācījās pats ēst, skriet, lekt, priecāties par to, kas ir zāle, kas ir smiltiņas un kas ir debesis un lietas. Viņam sajūtu pat nebija, kas ir brīva daba, ģimene. Viņš tagad vispār ir feins puika. Vesels,” saka Aija Graudiņa.

Pirms nepilniem ģimene nolēma uzņemt savā pulkā vēl kādu. Bija doma par meiteni vecumā no pieciem līdz desmit gadiem. Smaidīgā desmitgadniece, kas ik pa brīdim Elīnu samīļo, nebija iekļauta to bērnu sarakstā, ko piedāvā audžuģimenēm. Par viņu ģimene uzzināja neoficiāli. Lai iepazītos ar audžumeitu, Elīna devās uz otru Latvijas galu – uz Stiklu bērnunamu Ventspils novadā. Audžuvecāki atzīst – meitene bija nolemta dzīvei ratiņkrēslā un, iespējams, pansionātā.

“Smagais bērns, tie bērni, viņi bija tajā kategorijā,” – tā Elīna.

“Būtu vēl smagāka kategorija,” piebilst Sandris.

“Un tad, kad es aizbraucu un iepazinos ar viņu, mēs jau principā zinājām, ka mēs parakstāmies uz diezgan smagu procesu, bet mēs arī sapratām, ka mums mūsu sirdsapziņa vienkārši neļauj ignorēt faktu, ka mēs esam iepazinušies ar šo bērnu, un tad vienkārši aiziet projām. Vai nu mēs, vai neviens. Mēs atvedām mājās bērnu, kurš uzskatīja, ka tā māja ir skola, ka visus šoferus sauc vienā vārdā. Es nezinu bērnu, kuram ugunskurs izraisīja šoku, ka četras dienas bērnam vajadzēja laiku atjēgties,” stāsta Elīna.

Audžuvecāki uzņēmās ne vien sniegt pajumti un mīlestību. Kustīgajai meitenei bērnunamā arvien lielākas grūtības sagādāja pārvietošanās. Bērnu slimnīcas mediķi uzņēmās labot bērnunamā gadiem ignorēto. Pusotrs mēnesis slimnīcā bija pārbaudījums visiem.

“Tajā laikā, kad bija tās operācijas un slimnīca, ja nebūtu Sandrim tik atbalstošs darba kolektīvs un darba devējs, es nezinu, kā mēs izdzīvotu to posmu, jo tas bija tiešām ļoti liels atbalsts, bija iespēja vairāk pavadīt laiku slimnīcā ar bērnu un man vairāk atpūsties mājās ar mazajiem," turpina Elīna. "Mēs viņu slimnīcā uz rokām nēsājām, tas bija viņas lielākais prieks, ka tu visu laiku to bērnu čubini, čubini, jā. Esi visu laiku viņai blakus, un, kad tu dari visu, tu viņu baro ar karotīti. Tas gan bija maz, uzreiz pēc operācijām.”

“Viņa tieši pie mums aizvakar bija. Smuka meitene, viņa ir pilnīgi izmainījusies, jau nāk kā liels cilvēks. Labdien, uz redzēšanos, un jau interesējas, ko viņai darīs un kas būs. Divi dažādi bērni tie ir. Jo, ja ir filmēts kaut kad, kāda viņa bija, tad viņa parādītu, kāda viņa ir šobrīd, varbūt kāds neticētu, ko var panākt, kad strādā ar bērnu, bet tur mamma ieguldījusi tagad visu savu brīvo laiku, viņi ar viņu ir strādājuši,” norāda ģimenes ārste Aija Graudiņa.

“Vispārizglītojošā skola, kurā šis ir pirmais bērns ar šādu mācību kodu, mūs negaidīja, bet mēs atnācām. Process ir ļoti labs, un iznākums uz šo brīdi ir ļoti labs. Gan bērns ir laimīgs un katru dienu grib būt skolā, pedagogi ir ļoti priecīgi, kas arī ir saprotams, jo pedagogiem tā ir jauna pieredze. Arī klasesbiedri ir ļoti pieņemoši – es domāju, tas ir lielā mērā audzinātājas nopelns. Viņas ieguldījums bērnos – iemācīties pieņemt, ka ne visi ir vienādi, katrs bērns ir citādāks. Iesim apskatīties,” stāsta Elīna.

“Mēs mēģinām, lai viņa iejustos skolā. Lai viņa saprastu, kā ir ar šādiem bērniem, kas katru dienu var daudz ko izdarīt, ko viņa vēl mācās, un es domāju patreiz, mums tas ir izdevies, un viņai ļoti patīk nākt uz skolu. Protams, šis darbs prasa lielu mīlestību.

Ja ir prieks un mīlestība, jebkuru bērnu var pieņemt skolā un ar viņu darboties, bet mums ir jāsaprot tas, ka mums vēl jāmācās. Arī es kā skolotāja mācos.

Kā man ir izdevies, to vēl rādīs laiks, bet es esmu ļoti priecīga par to, ka viņa šeit ir iejutusies. Man ir ļoti svarīgi, lai bērns nāk ar prieku uz skolu,” uzsver Jēkabpils pamatskolas skolotāja Līga Marķīza.

“Hanna ir abus divus bērnus pieņēmusi ne uzreiz. Vienkārši tāda ieturētība. Gan ar Viktoru, gan vecāko bērnu. Vienkārši tāda pauze, kamēr iepazīstas un saprot, novēro,” stāsta Elīna.

Redzot, cik postošu iespaidu dzīve bērnunamā atstājusi gan uz aizbilstamo Viktoru, gan uz lielo audžumeitu – tajā starpā uz iestāžu nevērību pret bērnu veselību -, Elīna iesaistījās cīņā pret bērnunamu sistēmu.

Elīnas iesniegumi sistēmu uz brīdi sapurināja. Stiklu bērnunams, no kura nāca audžumeita, tika slēgts, taču ģimeni sadusmo pašreizējā Labklājības ministrijas paustā pozīcija – sakot, ka nekad neizdosies atrast ģimeni visiem.

“Ir jāzina, ka tas nav nekur gaisā paķerts, ka katram bērnam ir jācenšas sarūpēt ģimeni  neatkarīgi no tā, kāds veselības stāvoklis viņam ir. Un neba jau nu ministre vai kāds cits var pateikt, ka šie bērni ir tie, kuriem pienākas ģimene, un šie bērni tie, kuriem nepienākas ģimene, vai par šiem nekad neviens nevarēs parūpēties. Vienmēr ir kāds, kurš var. Es uzskatu, ka vispār bez medijiem nekas nebūtu noticis. Un šobrīd, kad mediji ir mazāk sākuši runāt, novērsuši centrālo akcentu no šī jautājuma, kas ir saprotams, tā arī visi ir atslābuši un neviens neko neplāno darīt. Es ceru uz Bordāna kunga vēlmi likvidēt Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju. Es ceru, ka tas tiks realizēts, es ceru, ka Labklājības ministrijā notiks lielas pārmaiņas, jo citādāk nekā nebūs," cerības pauž Elīna.

“Cilvēki tā sausi – amats, amats, tu strādā un kārto papīrus, bet aiz tā visa jau stāv bērni ar izpostītām dzīvēm,” norāda Sandris.

“Cilvēki ir iebiedēti, nevar runāt skaļi. Kad mēs izsakāmies skaļi, man tiek jautāts, vai tu nebaidies?” papildina Elīna.

“Tos dzīves pārbaudījumus neviens neizvēlas, vienkārši mēģina izdzīvot. Es domāju, diezgan daudz kam esam tikuši pāri, vēl daudz kas ir priekšā. Bet es domāju, interesantākais vēl ir priekšā,” tā Sandris.

“Ja ir Latvijā iespēja katram bērnam nonākt ģimenē, tam tā būtu jānotiek,” uzsver Aija Graudiņa.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti