Attālinātās mācības – iespēja mācīties divās valstīs vienlaikus. Pirmklasnieka pieredze

“Ziniet, ko? Tad, kad mēs guļam, Vilis iet uz skolu!” tā saviem pirmklasniekiem, kuru vidū bija arī Vilis no Latvijas, stāstīja viņa skolotāja Ņujorkā. Pandēmija deva iespēju toreiz sešgadīgajam Vilim pieredzēt ko nebijušu – mācīties vienlaikus divu valstu skolās, kas katra atrodas savā pasaules malā, savā laika zonā. Šī pieredze nu iemūžināta dokumentālajā filmā "Starp diviem laikiem".

ĪSUMĀ:

  • Kovida laiks – iespēja filmēt ar telefonu sava dēla mācības 1.klasē Ņujorkā.
  • LU pētniece Liena Hačatrjana skaidro, ka pirmklasniekam ir nepieciešams mācību vadītājs – skolotājs vai mamma.
  • “Viens no skolas uzdevumiem pirmajās klasēs ir mācīties socializēties – draudzēties, arī konstruktīvi strīdēties,” skaidro LU pētniece Liena Hačatrjana.
  • Tas, ko māca 1.klasē Ņujorkas skolā un Latvijā, fundamentāli atšķiras.
  • Mācīt caur soda mehānismu tik mazus bērnus ir kaut kāda milzīga kļūda.

Daudzu valstu vadlīnijās, tostarp Latvijā, šajā mācību gadā ietvertie ieteikumi paredzēja, ka sākumskolas vecumā pēc iespējas jādod iespēja mācīties klasēs dzīvajā, ja vien to pieļauj epidemioloģiskie apstākļi. Šajā mācību gadā, lai arī ne simtprocentīgi, tas lielā mērā izdevās – pirmo klašu skolēniem attālināto mācību gandrīz nebija.

Laiks, ko iemūžināt filmā

Pērn situācija vēl bija cita – “tāds laiks”, kā to filmā “Starp diviem laikiem” raksturo filmas varoņa mamma – operatore un režisore Maija Kalniņa. Savā ģimenē Maija, trīs skolas vecuma puišu mamma, nolēma šo laiku izmantot unikālai pieredzei. Tik unikālai, ka nu tā tapusi par filmu, ko pati sākotnēji nemaz neuzskatīja par kaut ko sevišķu: “Kāds saredzēja manā dzīvē kaut ko interesantu! Pašam jau šķiet, ka tā ir visparastākā dzīve, kāda vien var būt. Mana bērna dzīve kādam var šķist saistoša, un tas iepriecināja. Jāatzīst, arī pati biju aizdomājusies, cik tā būs neparasta situācija: dēla mācības pirmajā klasē starp divām valstīm un vēl kovida laikā,” atceras Maija Kalniņa.

Tad, kad Maija ar dēliem – vecāko un jaunāko – atgriezās Latvijā, vidējais dēls Laris palika Ņujorkā, kur viņa vajadzībām ir piemērotāka izglītība. “Tur viņam pieejams atbalsts, kas Latvijas skolu sistēmā nav iespējams, ja tev nav diagnozes,” skaidro mamma. “Ļoti novērtēju, ka viņš šo atbalstu tur var izmantot.”  Sākotnēji arī vecākais dēls mēģinājis turpināt mācīties vienlaikus abās skolās – pa dienu skolā Rīgā, kas gan arī bija attālināti pie datora, un pēcpusdienās turpināt pie datora ekrāna mācības ASV. Tomēr šo variantu drīz vien pārtrauca.

Protams, pandēmijas dēļ bija iespējams tas, ka filmas varonis Vilis varēja mācīties gan Rīgā, gan Ņujorkā, gan arī tas, ka bija iespēja tik tuvu tikt klāt varonim. Ideja filmēt dokumentālo filmu ienāca prātā režisorei Zanei Ozoliņai: “Zinot viņas dēla stāstu, zvanīju Maijai un teicu – šeit ir filma! Producents Uldis Cekulis arī iedegās par šo domu, un tieši viņam bija ideja, ka filmēs pati Maija. Jau sākam aizmirst, kā tas tolaik bija, kad ne tikai nevarējām plānot filmēšanas ārpus Latvijas, bet normāli ieplānot tikšanos bija neiespējami: nekad nevarēja zināt, kurš būs vai nebūs karantīnā,” filmas dzimšanas laiku atminas Zane Ozoliņa.

Viļa dubultā skolas dzīve 

Katru darba dienu Vilis mācījās divās skolās – viņš apmeklēja gan bērnudārza pēdējo grupu Rīgā, gan pēcpusdienās pieslēdzās 1. klases stundām Ņujorkā. Latvijā bija periodi, kad skolas bija attālināti, bet tā kā Vilis Latvijas izglītības sistēmā bija pirmsskolnieks, viņš turpināja satikt vienaudžus klātienē. Maija atceras: “Tad, kad skolas bija ciet, Vilis gāja uz bērnudārzu, kur dejoja, dziedāja, kārtīgi izplosījās un ap pustrijiem, trijiem nāca mājās, pieslēdzās attālinātajai skolai.” Uz jautājumu par to, vai šī dubultā slodze viņu nenogurdināja, Maija atbild, ka dēls to pieņēma kā pašsaprotamu, jo tā bija viņa vienīgā mācību pieredze. “Mums daudzi vaicāja, vai bērnam nav par grūtu, bet tajā vecumā jau viņš ir vitāls un zinātkārs, spējīgs uzņemt kaut visu dienu informāciju un aktivitātes, ja vien pieaugušie spētu turēt līdzi. Viņš nevarēja vēlēties neko citu un zināt, ka var būt citādāk.”

Kā attālinātās mācības ietekmē skolēnus, pētījusi Latvijas Universitātes (LU) psiholoģijas doktore Liena Hačatrjana. Savā pētījumā par attālinātajām mācībām LU pētniece atklājusi vairākas atziņas. Viena no tām ir tas, ka ar attālinātajām mācībām labāk palīdz tikt galā pašvadības un pašorganizēšanās prasmes, “kas ietver prasmes plānot savu laiku, disciplinēt sevi, ievērot noteiktu dienas kārtību un izveidot rutīnas, kas palīdz darbam”. Tā kā viņa pētīja vidusskolas vecuma skolēnus, mācību rezultāti bija pat augstāki nekā laikā pirms pandēmijas.

Kā skaidro psiholoģijas doktore Liena Hačatrjana, spēja sevi kontrolēt un pašiem vadīt mācību procesu vidusskolas vecumā jau ir pa spēkam, tomēr tās ir prasmes, kas attīstās un pilnveidojas līdz pat pieaugušā vecumam. Katrā ziņā tās nepiemīt pirmklasniekam, kuram vēl ir tikai 6 vai 7 gadi – viņam ir nepieciešams mācību vadītājs – skolotājs vai mamma, vai kāds cits, kas vienlaikus gan ierobežo, gan atbalsta.

Maija atzīst, ka šī attālināta mācīšanās divās skolās no viņas prasīja daudz piepūles, bet par laimi dīkstāves dēļ bija iespēja būt Vilim līdzās. “Tas, ko Vilim bija iespēja piedzīvot, bija daudz vairāk nekā pieredze, ejot skolā no pulksten 9 līdz 14,” uzskata Viļa mamma. Tas gan bija iespējams tikai vienu gadu, jo nu ir pieejamas vakcīnas un attālinātās mācības Ņujorkas skola vairs nepiedāvā – tagad visi, nu jau otrklasnieki, kas mācījās Viļa klasē, mācās klātienē.

Kāpēc labāk ir klasē?

Psiholoģijas pētniece Liena Hačatrjana nenoliedz, ka ģimenēs var būt dažādas pieejas un filmā attēlotā noteikti paplašina redzesloku, bet svarīgi neaizmirst par šī vecuma posma vajadzībām, kas šajā ģimenē tika veiksmīgi sabalansētas, jo puika ikdienā apmeklēja arī klātienes nodarbības pirmsskolā, kur bija gan fiziskas aktivitātes, gan laiks svaigā gaisā un saziņa ar vienaudžiem. “Viens no skolas uzdevumiem pirmajās klasēs ir tieši mācīties, kā tas ir būt lielā kolektīvā kopā ar citiem vienaudžiem jeb kā socializēties – draudzēties, arī strīdēties jeb risināt konfliktsituācijas,” skaidro Liena Hačatrjana.

“Par noslodzi varu teikt, ka daudz ir bērnu, kas pēc skolas apmeklē interešu pulciņus un tā to dienu piepilda līdz pat vēlam vakaram. Tas tiešām ir pieraduma jautājums, taču svarīgi bērnam to skaidrot, arī to, kāpēc tu ej divās skolās.” Psiholoģijas pētniece norāda, ka ir vairāki iemesli, kāpēc jo jaunāki skolēni, jo labāk viņiem mācīties klasē. “Manā pētījumā to norādīja arī vidusskolēni, bet jo vairāk pirmajos skolas gados ir svarīgi saprast spēles noteikumus, robežas. Ienākot klasē, visi zina, kas tur notiks, kāda ir skolotājas loma, kādi ir audzēkņu pienākumi – piemēram, nolikt nost telefonus, klausīties, ko skolotāja pateiks, un tamlīdzīgi.” Attālinātajās mācībās trūkst fiziskas vides, kas palīdz saorganizēties stundai, kā arī nav vadības, kas gan kontrolē, gan atbalsta. Te tad arī ir nozīme tam, cik prasmīgi ar šīm lietām bērns spēj vai nespēj tikt galā pats.

Kāds ir biežāk manītais risks attālinātajās stundās sākumskolā? Datorspēlītes stundu laikā! “Spēlēt taču ir interesantāk,” skaidro pētniece. “No 6 gadus veca bērna nevar prasīt, lai viņš spētu turēties pretim tam, kas ir interesanti.” To filmā atzīst arī Viļa mamma Maija, kad viņa nejauši pamana, ka Vilis attālināto stundu laikā sācis spēlēt spēlītes un pat prasmīgi māk to noslēpt – viņš samazina spēļu logu ekrānā, tiklīdz mamma pienāk blakus.

Attālinātās mācības paver durvis uz to, kas notiek klasē

Režisore atzīst, ka tikai pēc tam, kad filmas tapšanas process bija iekustējies, viņa saprata, cik liels darbs tagad gulsies uz mammas Maijas pleciem – viņai bez jebkādas operatora pieredzes nācās filmēt ar telefonu filmu! “Arī viņai bija dubultā slodze: gan jāskolo Vilis mājās, gan jāfiksē video, kā tas notiek. Citā situācijā nebūtu bijis iespējams tik tuvu piekļūt Vilim. Ja mēs balstītos tikai uz telefona zvaniem, tā būtu bijusi pavisam cita filma,” uzskata Zane Ozoliņa.

Pandēmija ļāvusi Maijai tāpat kā citiem vecākiem plašāk nekā tikai pa durvju spraugu ieskatīties savu bērnu skolas dzīvē, tieši mācību procesā – kā tas notiek? Protams, Maijai bija pieredze “iet skolā”, arī 1. klasē, bet tā bija tradicionāla skola gaitu pieredze. “Ar Maiju filmas tapšanas laikā daudz runājām, ka 1. klase ir vissvarīgākā, ka tas ir tik liels vecāku lēmums, jo vēlāk vidusskolu jau paši jaunieši var izvēlēties, bet 1. klasi izvēlas tikai un vienīgi vecāki,” tā stāsta režisore Zane Ozoliņa.

Kā apgalvo abas autores, šis gads lika paskatīties kā no malas un salīdzināt arī abu valstu izglītības sistēmas prasības, saturu un veidu, kā mazie skolēni mācās. “Vienā 1. klasē uzsvars likts uz lasīšanu, bet pēc tam viņš iet citā 1. klasē, kur savukārt var satikt dzīvajā vienaudžus, var enerģiju izlādēt,” stāsta mamma Maija. Arī filmas skatītājiem tā būs iespēja skatīties un mēģināt salīdzināt – ko bērnam māca 1. klasē Ņujorkas skolā un pēc tam – vēlreiz 1. klasē Latvijā. “Tās ir fundamentālas atšķirības,” secina Maija.

Tagad Vilis mācās klātienē

Šobrīd Vilis mācās privātskolā, jo pēc ilgiem meklējumiem un izpētes skolu piedāvājumos Latvijā mamma Maija, kuru, kā izskan filmā, ir “saindējusi tā Amerikas skola”, sapratusi, ka uz lietām var palūkoties no tik daudzām pusēm. “Tikai tagad ar trešo bērnu sapratu, cik ārkārtīgi svarīga ir bērna pašapziņas būvēšana gan personības attīstībā, gan akadēmiskajā virzībā, lai spētu noturēt interesi par mācībām ilgtermiņā. Ielikt viņā to izjūtu, ka tas, kā viņš var un spēj, ir labi un pareizi, nevis, pasakot “sēdies, divi!” un, sodot ar sarkano krāsu, nokaut viņā pašvērtību. Latvijas pieeja caur soda mehānismu uz tik maziem bērniem ir kaut kāda milzīga kļūda, kas tiek izdarīta. Ja bērns nonāk tik agri tajā bargajā vērtēšanas sistēmā, kas balstīta uz sodu, tas ir vienkārši traumējoši,” pārliecināta Viļa mamma Maija Kalniņa.

Viļa darbs Ņujorkas skolā

Kādas Rīgas centra skolas skolēna mājasdarbs

Vienlaikus viņa atzīst, ka noteikti ir arī labās lietas, kuru dēļ viņa ir priecīga, ka Vilis nemācās Ņujorkā. “Salīdzinājumā ar Amerikas skolu mums ir ļoti laba ēdināšana, kas augošam bērnam ir ļoti svarīgi. Amerikā skolā var pusdienās dabūt frī un picas. No tā, ko ēd, ir atkarīgs gan tas, kā bērns pēc tam jutīsies, gan kā augs un kā strādās galva. Arī interešu izglītība ir mūsu skolu pievienotā vērtība – tā ir augstā līmenī un pieejama bez maksas. Arī iespējas doties ekskursijās ārpus skolas, ja vien nav pandēmija, mums ir daudz lielākas, jo ASV drošības apsvērumu dēļ bērni faktiski neiet nekur, tikai pavada laiku savas skolas teritorijā,” stāsta Maija.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt