Par to, kāds atbalsts nepieciešams tām ģimenēm, kuras kaut reizi iedomājušās par bērnunama bērna uzņemšanu savā gādībā, bet dažādu apsvērumu dēļ nav to īstenojušas, sarunā Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes Studija” piedalās audžumamma, bloga “manasdebesis.lv” autore Elīna Bataraga, “Ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta, SOS ciematu ģimenes modeļa aprūpes speciāliste, psiholoģe Dace Beināre, Labklājības ministrijas (LM) ministra biroja vadītāja, aizbildne Linda Baļčūne.
"Adopciju pavada bailes. Bailes ir pamatā visam, tā ir neziņa, nepietiekama komunikācija,” domā Elīna Bataraga.
Elīna uzskata, ka adopciju pavada vairākas bailes. Cilvēkus biedē birokrātija, viņi nezina, cik ilgi un kā kārtot jautājumus par bērna aprūpi. Bailes no bāriņtiesas, jo cilvēki neuzskata, ka tur ir atsaucīgas personas. Cilvēkus uztrauc arī, kā adopciju uztvers ģimenes bioloģiskie bērni. Vēl bailes ir par prasībām - dzīves apstākļi, kādas prasības un finanses nepieciešamas, lai adoptētu. Nosodījums, bailes no radiem un draugiem arī ir biedējošs.
Rūta Dimanta domā, ka bailes bieži ir neracionālas; tam, kurš vēlas palīdzēt bērnam, jābūt stiprākam par bērnu.
Linda Baļčūne uzskata, ka sabiedrība bieži izolē to, kas ir apgrūtinoši, ko pavada neziņa. Sabiedrība ir raiba, bet, pateicoties medijiem, bailes sāk mazināties. Bieži cilvēki nezina ārpusģimenes aprūpes formas. Viena no senākajām formām ir aizbildnis. Aizbildnis stājas vecāku vietā, aizbildnis tiesībās un pienākumos ir līdzīgs vecākiem. Par audžuģimenē ievietotu bērnu lemj bāriņtiesa, bet aizbildis pats lemj par bērna audzināšanu.
Psiholoģe Dace Beināre uzskata, ka bērnam pats svarīgākais ir saturs, ne aizbildnības forma. Svarīgi saprast, cik zinoši un gatavi jebkurai aizbildniecības formai ir cilvēki, kuri to dara.
Rūta Dimante uzskata, ka ģimenei, kas izvēlas rūpēties par bērniem, kuri aug bez ģimenes, jābūt pietiekami informētiem par grūtībām, ar kādām var sastapties.
"Asarām par pamestajiem bērniem nav graša vērtības, ja mēs nerīkojamies. Jebkurš no bērniem var nonākt situācijā, kad kāda iemesla dēļ paliek bez vecāku aprūpes."
Audžuģimenēm situācijās ārpus Rīgas ir mazāks atbalsts, palīdzība, lai situācija nebūtu sliktāka, ir nevienmērīga. No valsts puses ģimenēm, kuras audzina bez apgādības palikušus bērnus, palīdz bāriņtiesa, īpaši sagatavošanas kursi, bezmaksas psihologa pieejamība. Tomēr lielākais palīgs var būt citas ģimenes.
Mums vairāk ir kontrolējoša pieredze, mazāk atbalstoša. Bieži dažādas kontroles, kuras ir nepieciešamas, ir biedējošas. Grūtībās ģimenes baidās vērsties pēc palīdzības.
Atbalstam un kontrolei jābūt vienotai supervīziju, patstāvīga atbalsta un palīdzības veidā, lai ir cilvēki, pie kuriem var vērsties pēc palīdzības, kuri atbalstītu.
Pirms vecāki izvēlas paņemt bērniņu, ir mācības, bet maz atbalsta tad, kad bērniņš ir ģimenē. Elīna stāsta, ka dažreiz audžuģimenes netiek galā ar audzināšanu, bet nesaņem pienācīgu palīdzību un atbalstu.
Bieži domā, ka bērnu var audzināt tikai ģimenē, bet aizbildnis var būt arī cilvēks bez ģimenes. Lai kļūtu par aizbildni, jāsaņem ģimenes ārsta izziņa un jāiesniedz bāriņtiesai iesniegumu par vēlmi būt aizbildnim.
Valsts atbalsts ir gan aizbildnim, gan audžuģimenei, gan adoptētājiem. Finansiālā palīdzība no valsts palielinās.
Nākotnē atbalstam ģimenēm, kuras varētu rūpēties par bērniem, būs koordinējoša atbalsta vieta “Plecs”, lai palīdzētu izvēlēties labāko un atbilstīgāko formu, kā palīdzēt bērnam, palīdzētu bērniem un ģimenēm, kuras audzina ārpusģimenes aprūpē esošos bērnus. Nākamajā gadā būs specializētas audžuģimenes, kurās var būt arī bērniņš ar īpašām vajadzībām. “Plecs” būs palīdzība ikvienam, kurš vēlas palīdzēt bērniem un vecākiem.
Rūta Dimanta atgādina teicienu - “Es domāju, kāpēc neviens neko nedara?“ Tas “neviens” esam mēs paši, saka Rūta Dimanta.
