Ārste rezidente psihoterapijā Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikā Laura Valaine norāda, ka cilvēks jau piedzimst ar "kaut kādu komplektu", vai viņš būs vairāk pesimists vai optimists. Tie ir gēni, ko ietekmēt nevar.
"Visu pārējo dod pieredze ģimenē, personīgā pieredze un vide, kurā dzīvojam,"
atzīst Laura Valaine. Savukārt šī ir daļa, ko iespējams mainīt.
"Tas ir tas, ko bērns no piedzimšanās brīža mācās. Bērnu vada intereses, emocijas. Tas, kādu mēs viņam pieredzi caur šo interesi dosim, tas veido to, kā šis bērns skatīsies uz pasauli," skaidro Laura Valaine.
Tas, ka vieniem vecākiem ir rakstura ziņā ļoti atšķirīgi bērni, ir normāli, norāda ārste, jo "vecāki pēc pases paliek tie paši, bet ar katru bērnu kļūst viedāki, kaut ko ņem vieglāk, citas lietas stingrāk".
"Vecāki ir tie paši, un audzināšanas principi ir tie paši, bet bērnu ietekmē arī viņu secība ģimenē. Vecākie bērni lielākoties ir tendēti vairāk lietas darīt pareizāk, viņiem motivācija ir lielāka. Tad ir otrie bērni, viņš jau zina, ka ir jādalās, ne kā pirmais, kurš pieradis, ka viņam viss būs. Tad ir tas jaunākais, kurš atkarībā no dzimuma un citiem faktoriem arī ir citāds," bilst Laura Valaine. "Lai arī kā būtu, mēs katru bērnu nedaudz citādāk audzinām. Tāpat vecāki nevar ietekmēt brāļu un māsu attiecības, attiecības dārziņā, citas situācijas."
"Ģenētiskajai predispozīcijai pievienojas audzināšana un vēl 101 cits faktors, kas vienkārši notiek," skaidro ārste.
"Optimisms un pesimisms nav vienas monētas divas puses, tie ir divi dažādi konstrukti mūsu smadzenēs. Ir trauciņš optimismam, ir trauciņš pesimismam," norāda Laura Valaine.
"Pirmais optimistiskais vai pat drošais skats un ar cerību pilnais skats veidojas līdz pusotra gada vecumam. Tas ir pats pamats. Līdz šim vecumam viņš iemācās pasauli uztvert kā drošu.
Mamma ir šī drošība. Ja šajā laikā vecāki spēj būt pēc iespējas mierīgāki un vienādāk reaģēt dažādās situācijās, jo drošāks skats uz dzīvi bērnam būs. Un viņš ar drošu skatu ies tālāk dzīvē."
Trīs bērnu mamma un ''Mot'' programmas trenere, koučs Kristīne Vilcāne piekrīt, ka daļa noteikti ir iedzimtība, bet otra daļa ir pieredze, apkārtējie notikumi, pat ienākšanas stāsts. Viņa min, ka otrais dēls ir nācis pasaulē grūtāk, tad viņš uz pasauli skatās visu laiku ar atvērtām acīm un platu smaidu.
"Piekrītu tam, ka mēs kā vecāki maināmies, mēs augam paši. Ja es skatos uz savu jaunāko, tad es smejos, ka visiem bērniem es gribētu tādus vecākus, kā mēs esam jaunākajām," bilst Kristīne Vilcāne.
