Latviskus svētkus svin, vien latviski vairs īsti nav ar ko parunāt, tāpēc laiku pa laikam ir grūtāk izdomāt, kā tad tas vārds ir pa latviski?
Tas ir ilgs laiks – no 19. gadsimta beigām, kad latvieši uz Baškīriju devās labākas un pārticīgākas dzīves meklējumos, līdz mūsu dienām, lai valodu atcerētos un svētkus svinētu kā “piemācīts”.
Ģimenes vēsture
“Mana papa un mamma šite radies, bet vecmamma un vecpaps Latvijā,” krāšņā latviešu valodā stāsta Arhlatviešu ciema latviete Tamāra Vasermane.
Viņa neko nezina par savu senču dzīvi Latvijā, no kurienes uz Baškīriju atbraukuši, jo kā mazam bērnam tas nav bijis ne interesanti, ne svarīgi; kad bijis interesanti, tad nav bijis, kam prasīt.
Bērnībā vairāk darbus vecmāmiņa mācījusi, tad bijis dārzā jāstrādā, siens jāpļauj, ūdens dārzam jānes no urgas. Tēvs no kara bez kājas pārnāca, bērniem daudz darāmā bijis, lai vecākiem palīdzētu.
Vecāmamma visādus darbus mācējusi un Tamārai iemācījusi. “I ķisenkuls šujam, i tamborej, ātrāk visko vajadzej, tagad neko nevajag, tas viss nāk no vecmammas. Mammam nebij laik, piec bērn, mamms vienos darbos. Vecmama nodzīvoj vairāk kā 90 gad, visko darij un vēl grāmat lasij. Es iemācijas lasīt 5. klasē, kad vāc valodu sāk mācīt, tad iemācijas latviski lasīt.”
Daudzi ciemnieki ir pārcēlušies uz Latviju un tur joprojām dzīvo, arī Tamāras radi un skolas biedri.
“Latvijā es bij 1987.gadā, tad man tur dzīvoj māsīc, bet atbrauc atpakaļ (uz Arhlatviešu ciemu), man Latvijā ir skolas draudzens, bij Ventspilē, Lēdurgā un kur vēl tik, Siguldā, vopšem, Cēsis un visu ko. Meitai bija 16 gadi, pasi dabūj un tad lidoj uz Latviju. Papam vēl ir brālens Latvijā, i nezin vai tagad ir dzīvs vai ne, bet tik pulki kilometri starpā, ir grūt radoties un satikties.”
Tamāras meitas uzvārds ir Bezbaile. Vīrs bija latvietis Vasermanis Edvards, nomira 50 gadu vecumā. Ir meita Inna, divi mazdēli un piecgadīgs mazmazdēls.
Mazmazdēls viesojas pie Tamāras, kad notiek mūsu saruna, jautāju mazajam, vai viņš zina, ka vecmāmiņa bez krievu valodas prot vēl arī latviešu, viņš skatās manī lielām acīm un saka, ka nezinot gan.
Latviski Tamāra pēdējā laikā runā tikai ar savu māsu, kura dzīvo Ufā, bet no agra pavasara līdz vēlam rudenim dzīvo pie Tamāras ciemā, abas strādā dārzā, audzē visādus labumus, gatavo sālījumus un konservus ziemai un runā tikai latviešu valodā. Ja valodu nerunā, tā aizmirstas, saka Tamāra.
“Vakar domaj, domaj, ta kā ir “grad” latvisk, tad atminēj. Ka neruna, ta pulk vārd aizmirstas. Uz mūsu iel vopše neviens nav, tā pa mūsej sādž ar ko satiekas, vai uz bod aiziet, vai ko, ar ko runat. Ka mamms bij dzīvs, ta runaj.
Ar vīr mēs runāj latviski, nezin, kā tas iznāc, ka neiemācīj Innai (meita), tas i liels mīnuss, ka neiemācij. Un vīrmāt ar mumsim dzīvoj, ar ne briesmig runaj latvisk.”
“Atbrauc un dzīvoj viensētas, un vecpaps tur nomir. Tad sāk iet sliktāk, tad tā māj nodeg, tā ka viņš būt līdz to māj paņēms. Viņiem bij deviņ bērn – mammam trīs brāļ un sešs mās. Kad pārbrauc uz kolektivizācij, tad jaun māj nopirk, vecmamms viens palik.”
No latvijas senču atvestās grāmatas un Bībele glabājas pie Tamāras, tagad domājot, ko ar to iesākt, jo vecās drukas lasīšana nevedoties.
“Vecmammam pulk grāmats, es pat tās lasit nemāk, vajadzes uz skol (skolā ir izveidots muzejs) atdot. Es las jaunāks grāmats. Vecmamma teic – sešs diens strādājat, septīto dien svēta, tad būs viss. Vecmamms lasīj, mamms ne dikti.”
Svētki
Svētku svinēšana pēc latviešu paradumiem ģimenē turpinājusies, un to ievēro līdz mūsdienām.
“Mēs svētam latvieš svētkus, mēs savs Ziemassvētks un Zvaigžņ dien. Kā ir piemācīts, tā ir. Ziemassvētkos ir eglīt mājās, jau uz Ziemsvētk vakar.
Ilona (Ilona Saverasa, latviešu valodas skolotāja vietējā skolā) sākus krāšņ svinēšan, kā senāk. Viscaur jau svinēj, bet ne tik šiki, kā Ilona, pēc noteikumiem. Kad vēl maziņ bij, gribās iet līdz uz Jāņiem, raudam, gribās iet, mams ar pap neņem, jo māz. Ātrāk alu taisīj. Meijs i tagad, kad bērni bijām, atmin, to sestdien vakar izmazgā grīd, saliek bērz meijs līdz griestim pie gultām, sieru sēj.”
Latviski ēdieni
Sieru paši sējuši vienmēr, stāsta Tamāra, tagad jau divi gadi apkārt, kā govi pārdevusi, bet, kamēr bija pašiem piens mājā, tikmēr sieru sēja regulāri.
“Mēs pastāvig to latvieš zostiņ – gaļ uz panns apcep, sīpoļs un milts, pien, to saucam par latvieš, to viss kriev tā sak. Pīrāgs ar frišiem āboļiem un kanēli un krējumu, tad klimp kartupeļ zup. Kartupeļs sarīvē, sulu nospiež, un pienā neliels klimps liek. Oi, vot mamms bij dzīvs pēdigo gadu, tad prasīj to izvārīt. Tagad bērn ne briesmīg grib tos klimps.”
Tamāra mani cienā ar pelmeņiem un pastāsta arī recepti.
Mīklu gatavo kā parasti – ūdens, olas, milti, sāls. Gaļu kā grib, ja bijusi tikai cūkgaļa mājās, tad no cūkas taisa. Ja samaisa divas vai trīs gaļas kopā, tad vēl garšīgāki tie pelmeņi esot. Pieliek piparus un sāli. Citi gaļas pildījumam olas liekot klāt, Tamārai tas nepatīk.
Man arī tiek tas pelmeņu prieks, Tamāra vāra pelmeņus, izrādās, ka pārvāra, pukojas, ka tā notiekot, ja 10 darbus vienā laikā darot un tā pļāpāšana visas domas novirzot. Tamāra no rīta ir izcepusi pankūkas, tās tagad ieliek mikroviļņu krāsnī sasildīt.
Pie pelmeņiem dod ķiploktomātus, gurķīšus un majonēzi. “Kā majonez pa laviski ir, es jau vakar par to vārd domāj, senāk jau tād majonēz nebija. Konjak bišķit var? Ak stunds skolā vēl? Tad pēc skols janāk.”
To mēs arī darām, kopā ar skolotāju Ilonu pēc stundām dodamies pie Tamāras, kur jau jauns cienasts priekša – skābu kāpostu zupa, garda jo garda. Un konjaciņš, tad mēs turpinām sarunu.
Gurķi tik garšīgi, ka būšu jau visu burku izēdusi, bet lai es nesatraucoties, tas saimnieces gods, ja ciemiņam garšo, un ir jau arī pierasts, te jau citu gadu bijusi no Latvijas vēsturniece Brigita (Tamuža), tā, re, burku ar tomātiem pieveikusi.
Kad nu mums ar Ilonu tie gurķi tik traki garšo, iedošot līdzi, Tamāra liek galvā cepuri, atver “podpola” lūku un ielien pēc gurķu burkām.
Kāzas
Visi uzrunātie ciemnieki, arī Tamāra, saka - visas tradīcijas pa gadiem sajaukušās, sapinušās, ja nu vēl bērēs ir atšķirības.
“Tagad ir ritig, ka viss pārpinušies – baškīr ar latviešim un krievim, ātrāk tā nebij, vēl mūseja laika precējas savējie (1968. gadā).”
Tamāra stāsta, ka daudz kāzās nav nācies ciemoties, arī tāpēc, ka krievu ciemā dzīvojusi, bet tas zināms – latvieši kāzas svinējuši citādi.
“Ne kā krievim, viss savādāk.”
Senāk kāzas svinēja pa divām mājām – vispirms pie brūtgāna, tad pie brūtes. Arī pūru veduši no meitas mājas uz vīra māju, bet tas vairāk tāds joks, lai kāzniekiem jautrāk. Ne jau vienmēr jaunā ģimene pie vīra dzīvojusi.
“Ka brauc pie brūtgan, tā uzreiz bij pūr lād un tur viss bij salikts - matrac un ķisen, vai uz zirg, lai pajokoties, ne pa īstam. Tad brūtgan radi pūru izpirk, dev naudu va šņab.
Tagad, ko var saprast jauni laik – senak pēc kāzu nakts iet uz otr māj, tad liek sarkan lentīt, meitas vecāk sagaid ar lentām, brūtgāņ pus liek tās bants, lai parād, ka brūt vel meita bijus. Vīrs izdzer šņab glāz un sit pret zem vai akmen, tad viss ciemiņ ar izdzer pa glāzitei un iet un svin akal.”
Kad jau dodamies prom, Tamāra grib glāzīti parādīt - tēva glāzi. Tur stāsts skaists: tā glāze tēvam piederējusi, kad tēvs nomiris, tad pie kāda no bērniem stāvējusi, bet visos godos, kad kopā sanākuši, glāzi likuši uz galda un tēvam ar nedaudz stipro dziru ielējuši, bet, ejot prom, katrs no bērniem centies to glāzi paslepen paņemt, kam izdevies, pie tā glāzīte līdz nākamajiem kopējiem godiem glabājusies.
Tagad, ja sabrauc radi kopā, tad pie Tamāras, kur tā tēva glāzīte arī goda vietā glabājas.
Jā, un kas mums tur Latvijā notiekot? Vai tiesa, kā odekolons "Rīgas ceriņi" vairs nav nopērkams, uz atvadām Tamāra grib noskaidrot.
