Leļļu teātra izrādes “Salātlapiņa” raganu mākslinieks Valters Kristbergs uz mēģinājumu atnes lelli ar koši zilu, uzspodrinātu matu ērkuli. Par viņas piederību dabas pasaulei liecina broša, kas līdzinās latvānim.
“Sākumā jau pat nāca krāsu līnija – vispirms nāca apjoms, veidols, kāda varētu būt forma. Mums ir 2D lelles, tās ir plakanas, un ir svarīgi tikai ar līniju vien izstāstīt, kāds tas tēls varētu būt,” teic Kristbergs.
Bet režisors Viesturs Roziņš atklāj – visas lelles ir dabas motīvu iedvesmotas. “Ir Čiekuriņš, kas ir Māte, ir Ozolzīlīte, Tēvs, Ragana ir Latvānis, Salātlapiņa ir Salātlapiņa, ir Sēņu Princis. Pasakai ir arī ilgstošs efekts – bērni pēc izrādes var doties ar vecākiem pastaigā pa mežu un ieraudzīt šos tēlus dabā,” skaidro Roziņš.
Izrāde noritēs melnā istabā, kur izgaismosies tikai lelles un priekšmeti, kas pārklāti ar luminiscējošu audumu. “Black light” teātra efekts ir aizraujošs un ļauj fantazēt par brāļu Grimmu pasaku par Salātu princesi, kura dzīvo tornī un ēd salātus salātu mērcītē, lai viņai izaugtu visgarākie mati pasaulē.
“Viesturs ir dramatiskais režisors, un viņš nāca tieši ar psiholoģisko un emocionālo daļu, bet mēs savukārt pretī devām to daļu, kas saistās ar lelli un to, kā lellīte var tapt dzīva. Mēģinājumu gaitā miksējām, līdz tikām līdz rezultātam, kas apmierināja visus,” atklāj aktrise Dace Vītola.
Iestudējuma radošajā grupā darbojas arī ritma grupa “Perpetuum Ritmico”. Ar sitaminstrumentiem viņi radījuši skaņu partitūru, iespaidojoties no dažādām stihijām un norisēm dabā.
“Tas paņēmiens ir – lai lelle ir pretskatā, jo lelle ir plakana. Mēs, aktieri, esam nojaušami – mūs it kā redz, it kā neredz, mēs esam melni,” stāsta aktieris Artūrs Putniņš.
“Morāle ir tāda – iznāciet ārā no sava torņa, kas ir mūsdienu bērniem ļoti svarīgi, jo viņi ir iebalzamēti savos datoros un telefonos,” uzskata režisors. Izrāde “Salātlapiņa” pirmizrādi piedzīvos 1. jūnijā Leļļu teātra Mazajā zālē.
