Strazdumuižas vidusskolā, tāpat kā citās skolās, gaitenī satiktos skolotājus bērni sveicina. Tikai viņi savus pedagogus pazīst pēc balss un pēc soļiem. Jautāts, kā atpazinis skolotāju, kura tikko pagāja garām, skolas audzēknis Rauls atbild kodolīgi: "Skaļi!"
Pirms 150 gadiem Rīgā, Zvanu ielā, poļu izcelsmes skolotāja Ida Valentinoviča atvēra pirmo privāto internātskolu neredzīgajiem bērniem Baltijā. Skolā bija viena klase, kur mācījās divi skolēni. Sākotnēji bērniem mācīja nevis lasīt un rakstīt, bet gan dažādu amatu prasmes. Šodien Strazdumuižas vidusskolā mācās 112 audzēkņu. Neredzīgo un vājredzīgo bērnu pedagogiem jāpalīdz apgūt skolēniem ne tikai obligātā mācību viela, bet jāatbalsta un jāiemāca, kā tikt galā ļoti sadzīviskās situācijās.
"Elementārs salīdzinājums – ja mums ir apkārt fiziska vide un mēs darbojamies, rīkojamies, bērns redz, kā dara citi, un viņš iemācās. Neredzīgs bērns to nevar iemācīties, un viņam tas ir mērķtiecīgi jāmāca. Dažreiz redzīgs cilvēks pat neaizdomājas – tā taču elementāra lieta! Bet dažreiz bērns nemāk aizpogāt pogas, jo viņš neredz, viņam nav tās vizuālās informācijas, un tas viņam jāmāca mērķtiecīgi," stāstīja Rīgas Strazdumuižas vidusskolas direktore Ligita Ģeida.
Lasīt un rakstīt neredzīgie bērni mācās Braila rakstā. Šogad Braila rakstam latviešu valodā aprit 100 gadu.
Direktore rāda, kā bērni sāk mācīties Braila raksta ābeci, izsekojot rindu un apgūstot punktu pozīcijas. Vēl pirms pārdesmit gadiem skolā rakstīja uz Braila tāfelītēm, kur burtus raksta no labās uz kreiso pusi, bet lasa no kreisās uz labo. Tagad skolas rīcībā ir Braila rakstāmmašīnas, kas bērniem dzīvi krietni vien atvieglo.
Skolā šobrīd mācās arī divi ukraiņu zēni, kuriem Braila rakstāmmašīnas bijis jaunums. Taču puiši ātri vien to apguvuši, un tagad rakstīšana viņiem esot iecienītākā nodarbe.
"Jā, tas mums bija pārsteigums, ka Ukrainā vēl bērni raksta uz tāfelēm. Kaut gan domāšanu droši vien tas attīsta vairāk, nekā rakstot uz rakstāmmašīnas," sacīja Ģeida.
Raidījums "4.studija" paviesojās bioloģijas stundā, kur bērni par elpošanas sistēmu mācījās, izveidojot to no plastilīna. Strazdumuižas vidusskolas skolnieks Ernests atzina, ka bijušas jāveido arī grūtākas lietas, piemēram, šūnas modelis. Ar savām rokām izveidojot dažādus cilvēka orgāna modeļus, to uzbūvi noteikti skolēni atceras daudz ilgāk un stabilāk. Skolas pedagogi smej, ka viņiem programma "Skola 2030" nav nekas jauns.
"Dažreiz ir tā, ka es arī atnesu "dzīvos materiālus". Piemēram, 8. klasei mēs sirdi pētīsim nākošajā stundā. Tas nozīmē, ka viņi iztaustīs sirdi, kāda izskatās sirds dzīvē. Paliek atmiņā ļoti labi. Zina perfekti. Plaušas nenesam, jo plaušas pārāk grūti dabūt veikalā, bet, ja mēs varētu visu no dzīvniekiem izpētīt, es domāju, paliktu atmiņā līdz vecumdienām, stāstītu pat mazbērniem," pauda bioloģijas un dabas zinību skolotāja Vivita Setkovska.
Skolas direktore atzīst, ka neredzīgo apmācības tehnisko palīglīdzekļu attīstība ir ļoti strauja – spēj tik izsekot. Lai arī finansējums neatļauj iegādāties pašus jaunākos tehnikas brīnumus, ļoti daudz kā ir gana. Tāpēc pedagogi uz nākotni skatās paļāvīgi – viss kādreiz noteikti būs.
