Vilciens uz bērnības stacijām
Saulaini dzeltenā ēka ieslēpusies kokos uz vienas no Stokholmas viduča salām līdzās Vāsas muzejam, ir sasniedzama pārsimts soļos no autostāvvietas un no sabiedriskā transporta pieturām vai pat pusstundas pārgājienā no ostas, kur piestāj prāmis. Pati māja nebūt nav stīvs muzejs, lai gan ēkas priekšā uz soliņa ar grāmatu rokās sēž bronzā veidota Astrīda Lindgrēne, ļaujot mazajiem lasītājiem pat ierāpties sev klēpī. (Pati rakstniece uz viesiem gan noraugās no mākoņmalas jau kopš 2002. gada.) Rakstniece, pret kuras radītajiem varoņiem neviens nav palicis vienaldzīgs, uzzinot par šādu ideju, piekritusi tikai ar nosacījumu, ka tas nebūs muzejs, bet gan vieta, kurā varēs iepazīt ne jau viņas personību, bet gan citu bērnu grāmatu autoru un ilustratoru darbus.
Maldīgi “Junibacken” saukt par Lindgrēnes muzeju, jo no muzeja tur nav nekā.
“Junibacken” jau kopš pirmsākumiem deviņdesmitajos gados ir dzīva kultūras māja lasītpasauli iepazīstošajiem vai jau lasītmīlošajiem bērniem. Te mājvieta rasta teātra priekšnesumiem, ritmiskas bungāšanas nodarbībām, koncertizrādēm, mainīgām ekspozīcijām par literatūras un grāmatu ilustrēšanas tēmām un citām kultūras aktivitātēm mazajiem apmeklētājiem vecumā no aptuveni trim līdz desmit gadiem. Šīs mājas misija viennozīmīgi ir skaidra – ievilināt grāmatu lasīšanas pasaulē, atklājot tās burvību no mazām dienām.
“Junibacken”, ko varētu dēvēt par lasāmmāju, aizraujošākais piedzīvojums kā maziem, tā lieliem ir Stāstu vilcieniņš.
Savu pirmo ceļojumu, par kuru jāpateicas Zviedrijas tā laika labākajiem animatoriem, leļļu meistariem un scenogrāfijas burvjiem, vilcieniņš veicis 1996. gadā, kursējot joprojām. Uzrādot ieejas biļeti un iekāpjot improvizētā stacijā mazā vagoniņā, var doties nepilnu 15 minūšu ceļojumā tumsā. Tas ir ceļš cauri Astrīdas Lindgrēnas radīto varoņu dzīves mirkļiem – Emīls, Ronja, Pepija, Karlsons, Brāļi Lauvassirdis, rūķītis Nils - šo un citu varoņu piedzīvojumi strauji aizzib garāmbraucot, klausoties stāstnieka balsi (ne vien zviedru, bet arī angļu, krievu, vācu valodā), kas ieved stāstu pasaulē. Lai arī laika ziņā īss, tomēr brauciens ir iespaidiem un skatu ainām pilns. Stāstu vilcienam mērojot kalnainu maršrutu (lai paraudzītos uz Stokholmu no Karlsona skatu punkta), vilciena galapunkts ir mājas augšstāvs.
Iekāpt stāstu lappusēs
Otrais stāvs apmeklētājus ieved pasaulē stiprākās meitenes Pepijas mājas “Vistas kāja” pagalmā: tur lielākoties noris kultūras pasākumi. Priekšnams top par skatuvi, bet pagalms par skatītāju zāli. Turpat līdzās ir arī slavenais balti plankumainais Pepijas zirgs. Tam uz muguras brīva vieta nepaliek ne uz brīdi (rindā stāvētājiem ir iespēja goda apli izjāt uz maza koka zirga). Zirgu var paijāt, tajā var uzrausties un pajāt vai pasukāt ar birstītēm tā, kā to dara pati Pepija. Kā jau rudmatainās dumpinieces namā, te lietas ne vienmēr kalpo savai pamatfunkcijai. Tā, piemēram, par rotaļlaukumu pārtapusi lielizmēra porcelāna tipa apakštasīte. Tur iekšā no mīkstiem klučiem bērni būvē postmodernu arhitektūru. Jāņem vērā, ka pasākumu laikā izstaigāt Pepijas namu iekštelpās nav ļauts, tāpēc, dodoties uz “Junibacken” ieteicams izskatīt nolūkotā datuma dienas programmu, lai izpētītu kurā brīdī tas ir iespējams.
Dodoties lejā no Pepijas stāva, nonākam pirmajā stāvā, kas top par spēļlaukumu vairākās telpās. Lai arī māja nav plaša, tomēr ir vērts izpētīt iekštelpu karti, kura izvietota pie kasēm, lai zinātu, kur un ko var iesākt. Tā lejasstāvā viena no bērnus ievilinošākajām ir ar dabas elementiem pildītās aktīvās rosības telpa, kur var nodoties fizikas eksperimentiem, piemēram, minot pedāļus miniatūram motociklam, virs galvas sajust griežamies ventilatoru, vai bez mammas izbīļa izsaucieniem droši pakarāties griestu lampā. Turpat arī mazs pieliekamais, aiz kura aizkariņa ir mēbelēta leļļu māja.
Gaiteņa sienas kalpo par mazu izstāžu halli, uz kuras sienām pašreiz gozējas Barbru Lindgrēnes “Loranga” skices, kas pērn svaigā tulkojumā iznākusi arī latviski “Liels un mazs” paspārnē.
Bērnu rotaļlaukuma alternatīva ir bērnu pilsētiņa jeb Pasaku laukums. Tā ir telpa ar bērnu augumiem pielāgotu miniatūru pilsētiņas iekārtojumu ar ielām, ēkām un pagalmiem no populārām Skandināvijas bērnu grāmatām. Tur Mūmmai var iesēsties klēpī, var pamāt Alfonam Obergam viņa dzeltenajā sanaglotajā helikopterā, pamāt septiņgadniecei Madikenai, ierāpties vēderā milzu pērtiķim, izslīdēt no Karlsona mājas pa slidkalniņu, ienākt velodarbnīcā un paripināt spieķus, iesēsties Mulles Meka koka lidmašīnā, kas darbināma ar cimdā tērptu kloķi, pamāt Karlsonam, kas riņķo virs galvas, vai uzkāpt Gunilas Bergstromas ielas daudzstāvu ēkā pa durvīm, kurās var ienākt tikai bērni, lai vecākiem pamātu no augšstāva.
Maza vilšanās, ka apmeklējuma reizē šai bērnu varoņu pilsētā bija pazudusi ikoniskā tumši zilā Trollīšu Muminu māja ar sarkano dakstiņu jumtu, turklāt ar visiem tās iemītniekiem. Jāpiebilst, ka daļa te sastopamo varoņu Latvijas bērniem vēl var nebūt viegli atpazīstami, taču spēles prieku tas nelaupa. Ienākt bērna augumam pielāgotā mājiņā un ieraudzīt dzīvi no sava skatu punkta ir aizraujoši tik un tā.
“Barība” iztēlei un vēderam
Pa ceļam no pasaku pilsētiņas uz aktīvās rosības istabu ir arī laiku zogošs grāmatu veikals, papildināts ar gaumīgām un izglītojošām rotaļlietām. Tur sapulcinātas izcilākās Skandināvijas bērnu autoru grāmatas: gan jau par klasiku kļuvušās, gan mūsdienu spilgtākie un bērnu iecienītākie autori un ilustratori. Ar nožēlu jāatzīst, ka latviski izvēles nav (lietuviski, krieviski un pat arābiski gan dažas grāmatas bija atrodamas), taču arī ne katru vizuāli kāroto grāmatu var lasīt angļu mēlē. Tā, piemēram, no pārdesmit Gunilas Bergstromas piecgadnieka Alfona Oberga stāstiem angliski var lasīt tikai tos pašus divus, kuri lasāmi jau latviski. (Grāmatas ilustrācijas ir spilgtas un vienkāršas: nu jātur mammas solījums tos dažus teikumus katrā atvērumā iztulkot no zviedru valodas latviski pašai. Taču līdz tam trīsgadnieks pats stāsta notikumus grāmatā, balstoties uz attēlu izteiksmību.)
Vēl ēkas pirmajā stāvā iemājojis arī vienmēr svētku noskaņojumā esošais restorāns, kas nupat atzīts par ilgtspējīgāko ēdinātāju Stokholmā, jo veido sezonālu un vegānisku ēdienkarti. Ar klasisko zviedru kanēļmaizīti un saldējuma kokteili rokās var pietauvoties pie kāda no lielajiem kafejnīcas logiem, aiz kura rit Stokholmas dzīve, savukārt siltākā laikā šo pašu skatu baudīt, sēžot uz terases kopā ar zvirbuļiem.
Bērnus iepriecinoša ir pat došanās uz labierīcībām, jo arī tur ir padomāts ne tikai par vismazāko apmeklētāju ērtību autiņbikšu nomaiņai (ar bērnu ratiem iekštelpās gan nav vēlams doties, bet ir ratu stāvvieta pie ieejas), bet arī par tiem, kas paši jau staigā: tie lepni var ieiet mazmājiņā pa sava auguma “rūķīšu” durvīm pie miniatūra podiņa, nonākot vienā telpā ar vecākiem, pēc tam arī rociņas mazgāt sava augstuma izlietnē, vienlaikus lūkoties savā priekpilnajā vai jau sārtiem vaigiem iekrāsotajā bērna sejā spogulī.
Pašreiz “Junibacken” mājas vienā spārnā notiek aktīvs būvnieku darbs: tur top vēl vairāk vietas rotaļām, teātrim, dziesmām un mūzikai. Labiekārtošanas darbi noslēgsies šoziem, lai jau 2019. gadā mazie un lielie apmeklētāji varētu pieredzēt vēl vairāk piedzīvojumu, taču līdz tam tik un tā ir daudz ko izpētīt abos mājas stāvos un aizmaldīties arī bērnu grāmatu veikalā.
