Ģimenes studija

Vardarbība ģimenē: kā to pamanīt un iespējas novērst

Ģimenes studija

Īpašais laiks, ko veltīt sev, bērnam, partnerim un ģimenei - kā to īstenot ikdienā

Cepam piparkūkas kopā ar Kapseļu ielas bērniem

Aprūpes centra «Rīga» vadītāja: Bērniem nepieciešama ģimene, institūcijās viņi nav personības

Kapseļu ielas bērnunamā šobrīd ir 34 bērni vecumā no pieciem līdz 18 gadiem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, tikai četri no viņiem runā. 10 bērni aprūpes namā ievietoti pēc vecāku lūguma, visbiežāk to dara nepietiekama valsts atbalsta dēļ, vecāki nespēj rūpēties par saviem slimajiem bērniem. Latvijas Radio raidījums "Ģimenes studija" ciemojas bērnu namā Rīgā, Kapseļu ielā, lai saprastu, kā klājas 34 bērniem, kuriem tās ir mājas, un vai tiešām šie bērni ar smagiem funkcionāliem traucējumiem īstās mājās patiešām kļūst veselāki un laimīgāki.

“Divos dzīvokļos ir projekts, kas absolūti pietuvināts ģimeniskam modelim, kur par trim, četriem bērniem rūpējas viena mamma. Kopā ar divām, trim auklītēm. Otrā mājā institucionālais tips. Bet katrā dzīvoklī ir dzīvokļa vadītājs, kurš atbild par bērniem un darbinieku noslodzēm. Klusā doma ir, ka arī šī ir dzīvokļa mamma,” tā ar Rīgā Kapseļu ielas divās ēkās izvietoto valsts sociālā aprūpes centru “Rīga” iepazīstina tā vadītāja Ilze Dzene.

Senākais bērnu aprūpes centrs

Bērnunams Kapseļu ielā ielā ir senākais bērnu aprūpes centrs Latvijā, ko savulaik atklāja tā laika Valsts prezidents Jānis Čakste. Arvien ēkās Kapseļu ielas 18. un 31.namā darbojas bērnunams, vienā ēkā notikusi pāreja uz dzīvokļu principu.

Aprūpes centra "Rīga" vadītāja Ilze Dzene ar nama audzēkni

“Kopā abās mājās mīt 34 bērni, desmit no tiem uz vecāku iesniegumu pamata, tas nozīmē pēc vecāku vēlmes ievietoti aprūpes iestādē. Visbiežāk bērni ir bijuši institūcijās no dzimšanas brīža, un vecāki pieņēmuši šādu lēmumu. Tas ir veselības problēmu dēļ, atbalsta trūkuma dēļ vecākiem,” atklāj Ilze Dzene.

Aprūpes iestādē uzturas bērni vecumā no 5 - 18 gadiem ar ar smagiem funkcionāliem traucējumiem.

“Bērni ir dažādi, kāds atpazīst ar acīm, kāds ar skaņu, kāds iesaucas "Ilze, čau!",” turpina Ilze Dzene.

Kādā telpā masieris Dimitrijs strādā ar guļošu bērniņu, lai viņam būtu vieglāk elpot, lai vieglāk dzīvot. “Katru dienu nepieciešams kaut ko labu dot veselības aprūpē. Ir nelieli sasniegumi. Cenšamies no visiem spēkiem, lai visiem labi,” tā Dimitrijs.

Viņu smaids ir alga

Jolanta auklē sešgadnieku Marku. “Kā ģimenē, kā mājās cenšamies radīt apstākļus. Strādājam komandā,” bilst Jolanta. Viņa atzīst, ka ļoti mīl bērnus un ilgi strādā šajā iestādē. “Šie bērni ir jāmīl!” tā Jolanta.

Aija strādā aprūpes centrā jau 23 gadus. "Mēs pieejam ar mīlestību, mēs viņus kā savus bērnus pieņemam. Iemīļojam, apčubinām, žēl, kad aiziet, domājam, vai viņus mīl tāpat kā mēs,” stāsta Aija. Viņa min, lai arī bērni nevar izteikties ar vārdiem, ar laiku saprot, kas katru interesē un ko katrs vēlas, viņi arī ieklausās auklītes teiktajā, samīļo, viņu smaids ir alga.

Skumjie fakti: no 34 bērniem, kas uzturas aprūpes iestādē, runā četri, bieži citādi nākas izprast, ko bērni domā un saka. Un tikai viena meitenīte apgūst vispārējās izglītības programmu, pārējiem ir specializētās izglītības programmas.

“Man šķiet, ka tā nav iekļaujoša sabiedrība. Ir bērni, kam ir mājas apmācība. Ir bērni, kuri varētu saņemt vispārējo izglītību, bet mazā klasē, kur viņi daudzus priekšmetus varētu apgūt atsevišķi vai mazākās grupās. Vedam uz speciālajām izglītības iestādēm,” norāda Ilze Dzene. Bet viņa ir arī gandarīta, ka

puse audzēkņu dodas uz izglītības iestādēm pilsētā, kur notiek socializācija ar citiem bērniem, skolotājiem. Tas arī veicina attīstību.

Vadītāja stāsta, ka visiem darbiniekiem darbs aprūpes centrā ir sirdsdarbs, tajā pašā laikā, lai cik mīļi būtu audzinātāji, auklītes, mammas dzīvokļos un citi aprūpētāji, kas cenšas pildīt ģimenes lomu, viņi neaizstāj īstu ģimeni.

“Ir arī novērojumi, kad bērni aiziet uz ģimeni un veselības stāvoklis strauji uzlabojas. Tas nav brīnums, tā ir ģimenes mīlestība.

Tas nav pārmetums institūcijai, kamēr tās ir, bērni šeit pazūd, viņi nav personības. Cenšamies, bet katru dienu jāsaskaras ar darbinieku un resursu trūkumu. Nedomāju, ka situācija varētu uzlaboties,” komentē Ilze Dzene.

Ilze Dzene ir pārliecināta, ka šādā aprūpes iestādē, kādu vada viņa, dzīvoklī nevarētu dzīvot astoņi bērni, kā to paredz Ministru kabineta noteikumi. Jau pieci ir par daudz.

Ģimeniskā vide palīdz

“Ikdiena ir krāsaina, aizņemta, ir daudz lietu, ko darīt, ir daudz iekavēts. Te var veltīt individuāli bērnam uzmanību. Viens cilvēks, kas bērnam blakus, kad viņš mācās un izzina pasauli, daudz nozīmē. Pāris mēnešu laikā var just attīstību. Viņi vairs nebaidās,” stāsta viena dzīvokļa mamma Adelīna Bonifācija.

Dzīvokļa mamma Adelīna Bonifācija ar centra audzēkni

Viņa stāsta, ka dzīvošana dzīvoklī ir tieši kā ģimenē, katram bērnam ir savas vajadzības, vienam jāmāca iet uz podiņa, citam kāds cits pašaprūpes veids. Arī Adelīnai Bonifācijai pašai ir ko mācīties, piemēram, kā bērnam ar īpašām vajadzībām iemācīt citādu pašaprūpi. Kas motivē viņu pašu – bērni, kas sāk apgūst ikdienas prasmes, kas sāk būt bērni.

“Man nav saprotams, kāpēc bērni atstāti vieni. Reti kuram ir smagi funkcionāli traucējumi. Atstāti bez mīļuma, bez vecāku gādības, tas nozīmē, ka ir grūti attīstīties,” vērtē Adelīna Bonifācija.

Ilze Dzene stāsta, ka ne visi vecāki apmeklē bērnus. Ir kas katru dienu nāk, ir, kas – vairākas reizes nedēļa. Ir, kas ne tik bieži, bet uztur kontaktu. Ir vecāki, kuriem pašiem tas ir emocionāli grūti un viņi apmeklē reti. Viņa vēlētos, lai vecākiem būtu lielāks atbalsts un bērni varētu atgriezties ģimenē, lai vecāku iesaiste būtu lielāka.

Psiholoģe Sanita Veiriņa

Psiholoģe Sanita Veiriņa gandarīta, ka, dzīvojot ģimeniskā vidē, bērni daudz straujāk attīstās, jo ir vieni noteikumi, viena sistēma, pie kuras bērns pierod. Dzīvojot grupā ir grūti saprast, ko katrs no viņa grib, tad ir grūti bērnus disciplinēt.

“Lielāko progresu var redzēt divos projekta dzīvokļos, pārējās grupas arī pārveidotas uz ģimenisku vidi, arī tur bērni mainās,” atzīst Sanita Veiriņa. “Mammas un darbinieki ir atvērti, prasa palīdzību un padomu. Man darbs ir palīdzēt bērnam saprast savas emocijas un pieaugušiem iemācīties palīdzēt bērnam tikt galā ar savām emocijām.”

Sociālā darbiniece Estere Zemīte uzskata, ka ideāli būtu, ja bērns augtu ģimenē.

“Kamēr tas tā nav, pagaidu variantam jābūt, kas ir pēc iespējas tuvu ģimeniskai videi. Svarīgākais ir cilvēciskās attiecības pēc iespējas tādas kā mājās.

Silda, ka bērni nokļūst ģimenēs. Tie ir brīži, kas dod prieku.”

Ilzes Dzenes mērķis - lai visi bērni, kas ir juridiski brīvi, atrastu savas īstās mājas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti