LSM.lv vecāku sadaļā mēs publicējām dienas darbiņus - ieteikumus, ko vecāki un vecvecāki var paveikt kopā ar bērniem.
Tagad mēs publicēsim dažādus ieteikumus no pieaugušu cilvēku dzīves - kādas spēles un aktivitātes viņi atceras no savas bērnības.
Anda Laipiņa ir augusi gādīgā ģimenē, par viņu un māsu vecāki tiešām rūpējās, bet, atceroties bērnību, Anda uzsver kādu sāpīgu gadījumu: viņas atmiņās tam ir vārds - cukurgailītis.
Andas stāsts:
“Dzīvojām laukos, katru dienu uz pilsētu nebrauca, ja brauca, tad parasti veda ciema kukuli – kādu našķi, grāmatu vai ko tādu, lai prieks. Mammai darīšanas pilsētā, man kādi astoņi vai 10 gadi, jau liela meitene.
Kad mamma brauc uz pilsētu, prasu, lai cukurgailīti atved. Parasti jau ko atveda mums ar māsu.
Bija domāts, ka mamma būs mājās dienas vidū, bet nebija. Gaidu un gaidu.
Lai mammu iepriecinātu, daru dažādus darbus – māju kārtoju, slauku, mazgāju un pucēju – lai redz, es mammu tik ļoti gaidu.
Ir jau uz vakara pusi, mammas nav. Zinu, cikos autobusi pienāk, uzkāpju bērzā netālu no mājas, tā labāk pieturu var redzēt un sēžu tur veselu mūžību. Beidzot vakarā viņa atbrauc, nogurusi. Priecīga skrienu pretī.
Nezinu vai neatceros, ko runājām, bet skaidri zinu, ka par cukurgailīti neprasīju – ja jau nedod, tad nav.
Bet mamma arī neredzēja, kā es māju biju kārtojusi un viņu gaidījusi. Ne jau aiz ļaunuma, to es jau maza sapratu, vienkārši tā sanāca. Un man kā bērnam bija jādomā, ka mamma ir pret mani bijusi nevērīga, viņa pat neatcerējās, ka to cukurgailīti bija solījusi.
Un nebija tā, ka es traki pārdzīvoju un raudāju, tā nebija, es laikam pat to nekādi neizrādīju. Bet tas tiešām sāpēja, un atceroties
es vēl tagad to sajūtu, un tiešām šo fenomenu nevaru izskaidrot. Ir bijuši daudz sāpīgāki un aizvainojošāki notikumi bērnībā.
Tik daudz gadu pagājis, jau mazbērni izauguši, bet, kad ieraugu cukurgailīti vai kad par solījumiem ir runa, šo atceros.
Tā bija laba mācība visam mūžam – pirmkārt, par vērīgu attieksmi, otrkārt, par solījumiem un atbildīgu solījumu pildīšanu, jo nemaz negribot, var aizvainot.”
Vecāki, sāciet ar piecām minūtēm!
Labdarības maratona "Dod pieci!" organizētāji vecākus aicina sākt ar piecām kopā būšanas minūtēm. Piecas minūtes ir laiks, ko vecāki savam bērnam var atrast.
Piecas minūtes ir būtiskas, īpaši maza bērna dzīvē. Speciālisti saka, ka piesaistes sistēma starp bērnu un vecāku veidojas līdz trīs gadu vecumam, kad bērns ir atkarīgs no vecākiem visās jomās, tas atstāj iespaidu uz bērnu arī visās jomās.
Mēs tevi aicinām paskatīties uz savas bērnības piecām minūtēm – pavadītām kopā ar vecākiem. Kas ir tas – tavās atmiņās paliekošais no kopā būšanas ar saviem vecākiem un ģimeni bērnībā? Ko jūs kopā darījāt?
Dalieties ar savām atmiņām, kopā spēlēto spēļu aprakstiem, praktiskiem ieteikumiem, tie var noderēt citiem, tiem, kuri vēlas kļūt par labiem vecākiem šodien. Rakstiet [email protected].
"Dod pieci!" 2018
Laikā no 17. līdz 23.decembrim notiek sabiedrisko mediju labdarības akcija „Dod pieci”.
Šogad akcijā runājam par vajadzību veltīt vairāk kvalitatīva laika bērnam.
Maratonā iegūtie līdzekļi caur labdarības organizāciju Ziedot.lv tiks novirzīti jaunas mācību sistēmas izveidei un ieviešanai vecākiem, kuru ģimenē ienāks bērns. Pirmo reizi maratona mērķi var atbalstīt arī ar „Ziedot.lv” dāvanu kartēm.
Konteksts:
Labdarības maratons "Dod pieci!" šogad runās par vajadzību veltīt vairāk kvalitatīva laika bērnam. Uzsverot, ka bērniem vajadzīga mīlestība un nedalīta uzmanība no abiem vecākiem, Latvijas Radio 5 dīdžeji aicinās ziedot piecus eiro par dziesmu pieci.lv ēterā, lai ieviestu bezmaksas praktiskas un psiholoģiskas mācības vecākiem: kā audzināt patiesi laimīgu bērnu un nenodot savas traumas nākamajām paaudzēm.
Labdarības maratonu "Dod pieci!" rīko Latvijas Radio sadarbībā ar Latvijas Televīziju, sabiedrisko mediju portālu LSM.lv un labdarības organizāciju Ziedot.lv. Maratons notiek Doma laukumā līdzās Vecrīgas Ziemassvētku tirdziņam.
