Aizķērušies Īrijā – tā var teikt par Zani un Mārtiņu. Mārtiņš atklāj, ka uz Īriju devies divu nedēļu atvaļinājumā, bet palicis uz desmit gadiem. Zane turp devusies vēl ātrāk, lai, kā pati saka, sāktu pieauguša cilvēka dzīvi.
Tā kā abi uz Īriju devušies jauni, pamazām arī visi draugi un paziņas bijuši Īrijā.
"Saikne ar Latviju samazinājusies, bet saikne ar latvietību nav pazudusi," atzīst Mārtiņš. Zane piebilst, ka tā pat ir pastiprinājusies, jo Latvijā tas bijis pašsaprotami.
Abi satikušies 3x3 nometnē.
Stāstot par Linus mācībām mājās, Zane atklāj, ka sākumā vēlējušies, lai dēls 2–3 dienas apmeklē skolu un 2–3 dienas mācās mājās. Skola tam nebija gatava, tāpēc izvēlējās mājskološanu. Bet tagad visā valstī ir mājskološana, un reizēm bijušo klasesbiedru vecāki vēršas pēc padoma.
"Pamatā mūsu ceļš atšķiras ar to, ka mēs sagatavojam vielu, mēs izvēlamies pedagogus. Tiem bērniem, kas šobrīd ir mājās, informāciju iedod skolotājs. Viņiem nav izvēles, viņiem ir jāseko skolotāja instrukcijām, un tie ir dažādi ceļi. Mēs neapskaužam tos vecākus, kuriem pēkšņi ir jāielec tajā loma. Ja vīrs nav gatavs ļoti iesaistīties, tas ir gandrīz neiespējami. Ir jābūt balansam," vērtē Zane.
Mārtiņš skaidro, ka, neskatoties uz mājmācību dēlam, arī viņu ikdiena ir mainījusies, jo ne jau visas zināšanas spēj iedot paši dēlam. Bija pulciņi, muzeju apmeklējumi, tikšanās ar citām ģimenēm, kuru bērni mācās mājas. Tagad tā visa nav vai arī ir daļēji interneta vidē.
Mājmācība ietver arī darbošanos saimniecībā. Piemēram, pavasarī būs pirmie cālīši. Vispirms olas liks inkubatorā, gaidīs un, kad izšķilsies, arī bērniem būs jārūpējas par cālīšiem. Bet meitām ir pasūtīta sava siltumnīca.
Pagaidām saimniecība ir neliela, tikai viens akrs zemes, kur Zane un Mārtiņš nodarbojas ar dārzniecību, putnkopību, audzē tējas. Pirms četriem gadiem abi nolēmuši, ka tā būs pamatnodarbošanās.
Mārtiņš studē permakultūru un mikrobioloģiju, un abi domā ar savām zināšanām un prasmēm braukt atpakaļ uz Latviju. Zanes ģimene palīdz aktīvi meklēt Latvijā to vietu, kur ģimenei apmesties, pietiekami nesasniedzamu un sasniedzamu vienlaicīgi.
Puncuļiem nepieder ne zeme, kuru viņi apsaimnieko, ne arī māja, kuru izglābuši no sabrukšanas. Māju viņi īrē, bet līgums paredz, ka Puncuļi to restaurē un var palikt, cik ilgi vēlas. Ja vēlas, var arī izpirkt.
Zane bilst, ka viņiem nav pārliecības, ka zeme ir tas, kas obligāti jāatstāj bērniem, un viņi arī nedomā, ka bērniem būtu obligāti jādara tas pats, ko dara vecāki.
"Ja viņi gribēs būt programmētāji, viņi varēs to darīt. Vecākais ir izdomājis, ka grib būt programmētājs, viņš mācās programmēt, bet ar noteikumu, ka viņam ir jāzina, kā par sevi parūpēties, kā saslaucīt grīdu, kā noslaucīt putekļus un kā uztaisīt maizīti. Kad tu tos pamatprincipus māki, ja vari izaudzēt sev kartupeļus un par vistu parūpēties, tad vari programmēt. Ja pamati ir piepildīti, tālāk ir brīva izvēle," atzīst Mārtiņš.
Pandēmija ir mainījusi arī Zanes un Mārtiņa ģimenes uzņēmuma ikdienu. Dažas biznesa sagataves izzuda, arī hobiji izzuda jeb kļuva par pamatnodarnošanos. Mārtiņš stāsta, ka viņš daudzus gadus meditē un tagad ir kļuvis par meditācijas skolotāju, palīdz citiem iedziļināties sevī. Tā ir viena no lietām, ko aktīvāk praktizē. Otra lieta, kam ir vairāk laika, ir rotu kalšana.
Zane ir sertificēta dūla un palīdz būt pēc iespējas veselīgākai grūtniecei un ģimenei kopumā gaidīšanas periodā, palīdz arī dzemdību pieredzē un trīs mēnešus pēc tām. Tikšanās gan tagad notiek virtuāli un citreiz pat pie izslēgtām kamerām, jo cilvēkiem tā ir vieglāk atklāties.
Zane ir izveidojusi atbalsta kustību jaunajām māmiņām, virtuālu tikšanās vietu reizi nedēļā. Abi arī turpina uzklausīt cilvēkus, kas nonākuši krīzē, un cenšas viņiem palīdzēt.
