Agresīvs bērns skolā. Speciālistu ieteikumi pedagogiem par pirmajiem vardarbības signāliem un situācijas novēršanu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Bērni ar uzvedības problēmām bieži ir talantīgi līderi, kas ne tikai citus publiski pazemo, bet ap sevi pulcē līdzskrējējus. Ja skolotāji jau saknē nenovērš dominējošās grupas kontroli klasē, tad agresija var tikt vērsta pret pašu pedagogu, skaidroja pedagoģe, uzvediba.lv veidotāja Līga Bērziņa. Viņa ar komandu radījusi ieteikumus skolotājiem, kā šādas situācijas novērst. 

"Šiem bērniem ir jāmāca veidi, kā viņi varētu līdera talantu izpaust savādākā veidā. Ja pedagogs šeit ies ar domu – agresija pret agresiju, pedagogs zaudēs, jo šiem bērniem ar uzvedības problēmām parasti ir vislielākais līderības potenciāls," skaidroja Bērziņa. 

Viņa uzsvēra, ka lielākoties šādus bērnus ļoti viegli var atpazīt, jo parasti viņi par citiem ņirgājas publiski, un tajā brīdī, kad viņi ir izdarījuši kādam pāri, viņi meklē acu skatienus, smīnus – pozitīvo apstiprinājumu no vienaudžiem. 

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

 

"Attiecīgi tas viņus iedrošina darīt pāri vēl. Parasti šiem bērniem ir līdzskrējēji, un parasti šie bērni ir tie, kas pasaka: "Ja tu ar viņu runāsi, tad es ar tevi nedraudzēšos. Kāpēc tu apsēdies pie viņa? Tu man izpildīsi mājasdarbus, viņam tu nepalīdzēsi. Tu ar viņu grupā nestrādāsi." Viņi sāk kontrolēt klasi," stāstīja Bērziņa. 

"Kad viņi ir savākuši šos līdzskrējējus, viņi no tādas draudzēšanās PRET vienu bērnu, ar laiku pāriet uz draudzēšanos PRET vienu pedagogu.

Lai tā kliķe pastāvētu, ir jāatrod kāds, pret kuru draudzēties, un tāpēc klasē parādās viens izstumtais, kas parasti kļūst agresīvs, jo viņam dara pāri," viņa skaidroja. 

Bērziņas pieredzē visbiežāk šādos gadījumos projām no klases dodas upuris, kas nav pareizi, jo iedrošina vadošo bērnu grupu un viņu līderi turpināt nodarboties ar agresiju. 

"Brīdī, kad mēs pieļaujam, ka šis bērns aiziet prom, tad kliķe nostiprina savas varas pozīcijas. Ar katru neatrisināto gadījumu pedagoga autoritāte klasē krītas, un pedagogu nicinās ne tikai kliķe, bet arī visi pārējie, jo neticēs viņam," uzsvēra Bērziņa. 

Savukārt bērns, kurš aiziet projām, aiziet ar upura filozofiju. Tas nozīmē, ka nākamajā klasē viņš nonāk bezpalīdzīgs – neveido acu skatienu, pārvietojas gar sienām, uzvedas lēni, izolē sevi no apkārtējiem. 

"Citās klasēs, kur ir veselīgs klimats, ja viņi redz, ka viņu klasē ienāk šāds bērns, ja viņi to nesaprot un nav empātiska pedagoga, tad šis upuris var izraisīt agresiju pret sevi atkal," piebilda Bērziņa, kura kopā ar komandu ir radījusi ieteikumus pedagogiem par to, kā šādas situācijas risināt, kā nenonākt līdz agresijai. 

Jauns bērns klasē un pirmie vardarbības signāli

Nevajag daudz – viens vienīgs cilvēks var radīt traumatisku pieredzi visai klasei, ne tikai konkrētam bērnam. Ignorējot agresīvu uzvedību, pieaugušais pāridarītājiem signalizē, ka šāda uzvedība ir akceptējama. 

Pazīmes, ko nedrīkst ignorēt ir, piemēram, "sit un bēdz" komentāri.  Nereti šie komentāri izklausās kā joki, bet šie "joki" parasti ir domāti kā temperatūras mērīšanas instruments, lai saprastu, cik tālu vardarbībā iespējams iet. Ja nebūs atbildes reakcijas, ar laiku komentāri paliks personiskāki un var pāraugt fiziskā eskalācijā. Tie var būt "vācies atpakaļ", "ko tu te atbrauci". 

Nepieņemama ir arī it kā nejauša pieskaršanās, pagrūšana. Ja jūs kā pieaugušais pamanāt, ka klasē kādi bērni apzināti vai "nejauši" uzgrūžas mērķim, ja redzat, ka pāridarītāji stāv ļoti tuvu, jums ir jāiejaucas šajā situācijā.

Tāpat jānovērš arī publiska, demonstratīva atteikšanās sadarboties. Atteikšanās piedalīties grupu darbā ar izvēlēto upuri ir daudz traumējošāka, nekā tā izskatās pirmajā mirklī. Turklāt, ja pedagogs akceptē šādu situāciju, viņš ir zaudējis autoritāti  bērnu acīs.

Brīdinājuma signāli, kas liecina par agresiju, ir arī izturēšanās pret bērnu tā, it kā viņa tur nebūtu, iesauku lietošana, vārda izkropļošana, lietu atņemšana, slēpšana, sabojāšana, baumas un apmelošana, izslēgšana no informācijas plūsmas. 

Pedagogiem ārkārtīgi būtiski ir laikus pamanīt mikrogrupu veidošanos klasē, kad konkrēti bērni apvienojas un neļauj citiem ar sevi draudzēties, jo to blakus efekts ir tāds, ka arī citi bērni var apvienoties, lai draudzētos pret pāridarītājiem, paši nepamanot, kurā brīdī par tādiem kļuvuši.  

Lai izvairītos no vardarbības klasē, kurā parādās jauns skolnieks, var spēlēt dažādas sadraudzēšanās, iepazīšanās spēles, var iepazīties ar dažādām kultūrām. Lai izvairītos no mulsinošām situācijām, jaunā klasē pāris nedēļas katrs pie drēbēm var piespraust savu vārdu. 

Svarīgi ir mācīt bērniem atpazīt diskriminējošu valodu, izteikumus, reakcijas, atrunāt – kā rīkoties, ja sākas apcelšana. Vislabāk noteikumus uzrakstīt uz papīra un pielikt pie sienas. Nedrīkst aizmirst arī rīcības soļus – kur pāridarījuma gadījumā griezties pēc palīdzības skolā un ārpus tās. 

Kāpēc pirmā un piektā klase ir īpaši sarežģītas?

Skolā uzmanības centrā lielākoties būs divas klašu grupas – 1. klase un 5. klase. Pirmajā klasē lielākie izaicinājumi ir ar bērniem, kuri nav apguvuši kādas prasmes pirmsskolā – zaudēt, gaidīt savu kārtu, nosēdēt uz vietas, draudzēties, pievērst uzmanību pozitīvā veidā. 

Tāpat jārēķinās, ka sākumskolā sarežģītāka dzīve būs arī ļoti mierīgiem un ļoti draudzīgiem bērniem  – ja bērns nav saskāries ar situāciju, ka viņa robežas kāds pārkāpj, viņam skolas laiks var kļūt par izdzīvošanas poligonu. 

Ar piektajiem ir vēl sarežģītāk, jo tad darbojas vairāki faktori – bērniem mainās fokuss no akadēmiskā snieguma uz savstarpējām attiecībām; bērniem mainās draugi; attīstās kibervardarbība. 

Palīdzēt var, pirmkārt, nepieļaujot mikrogrupu veidošanos vai šķīdinot to robežas. Otrkārt, mācot jauniešus pretoties vienaudžu spiedienam. Treškārt, bērniem jāmāca apstāties. Bērniem ir jāzina, ka grupas spēks var būt lielāks par viņu pašu gribu, ka cilvēki zaudē veselo saprātu un ka jāiet un jālūdz palīdzība no malas. Viņiem jāzina, ka vislabākie kautiņi ir tie, kuri nav notikuši. Vislielākā meistarība ir pamanīt nepatikšanas, pirms tās ir sākušās, un aiziet no strīdiem.

Kā saliedēt konfliktējošu klasi?

Skolā ir vismaz divu veidu mācīšanās – tiešā un netiešā. Tiešā ir stundu plāni, bet paralēli mēs mācāmies dzīvi – mēs skatāmies, ko ciena, ko neciena, ko respektē, ko izstumj konkrētajā grupā. Diemžēl daudzi iemācās, ka pasaule ir vardarbīga, nedraudzīga vieta.

Lai saliedētu konfliktējošu klasi, svarīgi ir veidot piederības sajūtu. Ja viņi nejutīsies piederīgi klasei, viņi meklēs piederības sajūtu citur. Piederības sajūtu visvieglāk ir izveidot ar tradīcijām – dzimšanas dienu klubi,  klases stundas ar tēju un cepumiem, ekskursijas, kopīgi izbraukumi ar riteni, pārgājieni ar komandas stiprināšanas uzdevumiem, klases vakari un citi kopīgi pasākumi.

Būtiski ir arī praktizēt aktivitātes, kur emocijas jānosauc vārdos – jo labāk bērni spēs noformulēt jūtas vārdos, jo mazāk viņiem būs vajadzība tās parādīt fiziski. Tāpat bērniem un jauniešiem jāmāca atpazīt sociālās izolācijas gadījumus. Jāstāsta, kas ir sociālā izolācija un kā pamanīt, ka kāds tiek izolēts. Jāstāsta un jārāda, kā draudzēties ar cilvēkiem, kuri ir vientuļi, kā uzrunāt viņus. Jāmāca pieņemt citādo, jāskaidro atšķirīgais. 

Pedagogu un pieaugušo atbildībā ir arī riska zonu kartēšana – ēdamzāles, tualetes, garderobes un citas riska zonas ir jābūt pieaugušajiem pārskatāmas. Tās var nebūt visu laiku pieaugušo uzraudzībā, bet sajūta, ka kāds ieskatīsies, jau ir daudz. 

Kā sēdināt bērnus klasē?

Ja klase ir nezināma vai sarežģīta, ir vērts šo jautājumu pārdomāt rūpīgi – pētījumi rāda,  ja bērni izvēlas paši, kur sēdēt, iespēja, ka viņi var traucēt darbu klasē, pieaug pat trīsreiz biežāk  nekā tad, ja vietu bērnam parāda pedagogs.  Iespējams, šādā veidā pedagogs simboliski pasaka, ka viņš organizē vidi.

Kā to darīt? Jau pirmajā skolas dienā ir vērts salikt bērnu vārdus uz galdiem. Bērni jutīsies drošāki, zinot, ka viņiem ir paredzēta sava vieta un jutīsies gaidīti. Atkritīs pirmais satikšanās stress – ja nu neviens ar mani vairs negribēs sēdēt? Un draudzēties? Ja nu mana vieta būs jau aizņemta? Precīzi norādīt, kur katrs bērns sēdēs ir īpaši svarīgi, ja klasē ienāk jaunie bērni.

Bērnus var dalīt arī pa pāriem pēc interesēm, pēc mācīšanās stiliem vai, piemēram, ļaujot bērniem izvēlēties apgalvojumus, kas katram vislabāk atbilst, un veidojot pārus pēc kopīgajām iezīmēm. Pielietot var arī jautrās hierarhijas metodi, kurā bērni sasēžas pēc kādām konkrētām pazīmēm – pēc alfabēta, pēc dzimšanas dienas datuma, pēc tā, cikos ceļas, lai dotos uz skolu. 

Protams, var taču arī ļaut bērniem sēsties patiešām tā, kā viņi paši vēlas, it īpaši tad, kad viņi ir viens otru labi iepazinuši, taču vienmēr jāpatur prātā tie bērni, kuriem ir kādas īpašas vajadzības – vai nu viņiem ir redzes vai dzirdes grūtības, ir bērni, kuriem citi bērni var traucēt, jo novērš uzmanību – šie bērni ir jāsēdina priekšējās rindās vai jāpiemeklē kāda vieta, kur netraucē vizuālie kairinājumi.

Kā palīdzēt iejusties audzēkņiem no Ukrainas

Parasti cilvēki sērās, traumās sākotnēji saņem daudz uzmanības un atbalsta, bet pēc kāda laika apkārtējie atgriežas ikdienas ritmā, un bērnam reizēm pat var rasties sajūta, ka viņš tiek atkārtoti pamests, tāpēc šajā posmā ir ļoti svarīgs ritms. Nedrīkst būt tā, ka pēc lielas uzmanības un atbalsta devas sākumā bērns tiek iemests haosā.  

Šis ir jaunas dzīves sākums, un bērnam krīzē vissvarīgāk ir tas, lai šī būtu droša vieta. Valoda, akadēmiskās sekmes, viss pārējais ir sekundārs, tāpēc daudz būtiskāk par mācību procesu ir rūpēties par labām attiecībām ar klasesbiedriem, veidot piederības sajūtu, drošības sajūtu. 

Pāris lietas, ko pedagogiem ir vērts ņemt vērā:

1) Negaidiet, ka bērni būs priecīgi. Nemēģiniet viņus mākslīgi iepriecināt. Viņi ir zaudējuši daudz – mājas, ierasto ritumu, iespējams, arī vecākus un radiniekus. Mēs varam darīt visu iespējamo, lai būtu labi, bet ļaujiet lietām notikt savā laikā.

2) Rēķinieties, ka bērniem būs dažādas emocionālas reakcijas. Viņi var sākt raudāt stundas vidū, un tas ir pilnīgi normāli. Viņiem var būt spējš trauksmes uzplūds, un tas arī ir normāli. Tāpat neesiet pārsteigti, ja emocionālo reakciju nav – bērns spēj mierīgi stāstīt par notikušo un neizrāda nekādas emocijas. Būtiski, ka viņi zina, ka tas ir normāli. 

3) Pievērsiet uzmanību, vai pats bērns zina nomierināšanās stratēģijas. Varbūt bērni klasē var padalīties ar viņiem zināmām nomierināšanās formulām – elpošanas vingrinājumiem, domāšanas aktivitātēm, rīcības stratēģijām trauksmē.

4) Ļaujiet klasesbiedriem uzdot jautājumus. Ir skolas, kuras mēģina piekopt hiperpozitīvisma politiku un aizliedz bērniem jautāt par karu, runāt par karu. Tas nav pareizi. Šīs sarunas ir būtiskas visiem, lai caur sarunām šo pieredzi varētu "pārstrādāt". Svarīgi ir runāt tad, kad bērns ir gatavs runāt par to, un tik ilgi, cik vēlas.

5) Veidojiet drošu vidi skolā. Droša vide ir būtiskāka par mācību plāniem. Neuztraucieties, ka bērni netiek līdzi. Samaziniet prasības pret bērniem un pret klasi. Iemācieties kopā dažas frāzes ukraiņu valodā.

6) Pamaniet pirmos vardarbības signālus un māciet bērnus klasē atpazīt tos.

7) Meklējiet iespēju izveidot atbalsta sistēmu skolā. Neatstājiet visu atbalsta personāla ziņā, jo atbalsta personāls bija pārslogots jau iepriekš. Mentori un uzticības personas no vecākajām klasēm, kā arī pedagogi jaunajiem bērniem var būtiski samazināt emocionālās un fiziskās vardarbības risku. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti